Cēsu kaujas

Šis raksts ir par 1919. gada Cēsu kaujām. Par citām jēdziena Cēsu kaujas nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Cēsu kaujas
Cēsu kaujās dalību ņēmušais Igaunijas armijas bruņuvilciens Cēsu stacijā. Pie tā sapulcējušies Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas virsnieki. Centrā, ģērbies mētelī — Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis J. Zemitāns.
Datums 1919. gada 19.—23. jūnijs Vieta Cēsis un apkaime Iznākums Igaunijas un Latvijas spēku uzvara
Karotāji
Igaunija Latvija	Dzelzsdivīzija, Baltijas landesvērs
Komandieri un līderi
Ernsts Peders Nikolajs Rēks Jorģis Zemitāns	Alfrēds Flečers
Spēks
3. Igaunijas divīzija: 5759 kājnieki 65 jātnieki 98 smagie ložmetēji 106 vieglie ložmetēji 23 lielgabali 3 bruņumašīnas 3 bruņuvilcieni Ziemeļlatvijas brigāde: 750 kājnieki 8 smagie ložmetēji 20 vieglie ložmetēji	5500—6300 kājnieki 500—600 jātnieki 50 smagie ložmetēji 90 vieglie ložmetēji 42—48 lielgabali
Zaudējumi
110 kritušie, 281 ievainotie, pazuduši 26, gūstā krituši 84 Ziemeļlatvijas brigāde: 44 kritušie, 85 ievainotie, 15 pazudušie.	Landesvēram 65 kritušie un 38 bezvēsts pazudušie. Dzelzsdivīzijai nav zināmi.

Cēsu kauju gaita, un tām sekojošās Juglas kaujas

Uzvaras piemineklis Cēsīs ar uzrakstiem latviski un igauniski.

Piemineklis Cēsīs Skolnieku rotas kareivjiem

Cēsu kaujas (igauņu: Võnnu lahing) bija vienas no izšķirošajām kaujām Latvijas brīvības cīņās. Igaunijas brīvības kara vēsturē tās dēvē par "Landesvēra karu". Kaujas notika 1919. gada jūnijā starp Igaunijas armijas vienībām un Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulku no vienas puses un Niedras valdībai pakļautā Baltijas landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļām no otras puses.

Pateicoties galvenokārt Igaunijas armijas daļām, Cēsu kaujās no 19. līdz 23. jūnijam Niedras valdībai pakļautais karaspēks tika sakauts un turpmākajās Juglas kaujās bija spiests atkāpties uz Rīgas pievārti. Lai arī Cēsu kaujās vāciešiem bija tehniskais pārspēks, viņi uzbrukumu bija organizējuši pārāk plašā frontē, izkliedējot savus spēkus, kas igauņiem ļāva veikt apejošus uzbrukumus. No pilnīgas sagrāves Rīgā tos paglāba tikai Antantes sabiedroto misijas iejaukšanās un Strazdumuižas pamiers. Tas ļāva vāciešu un vācbaltiešu spēkiem atgūt spēkus, un kopā ar Bermontu dažus mēnešus vēlāk uzsākt Bermontiādi.

Konflikta priekšvēsture

1919. gada 16. aprīļa puča rezultātā Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība tika pasludināta par gāztu (tās ministriem izdevās patverties reidā uz tvaikoņa "Saratov" angļu karakuģu aizsegā), un pie varas nāca no vāciešiem pilnīgi atkarīgā Niedras valdība. Baloža komandētā Dienvidlatvijas brigāde nosodīja apvērsumu, taču turpināja darboties vācu pakļautībā Landesvēra ietvaros. Igauņu komandētā Ziemeļlatvijas brigāde atsacījās atzīt jaunās valdības leģitimitāti. Latvijā izveidojās trīsvaldība, kad vienlaikus pastāvēja Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība, Andrieva Niedras valdība un Pētera Stučkas Padomju Latvijas valdība.

1919. gada 22. maijā Rīdigera fon der Golca organizētajā uzbrukumā Rīgai, Flečera vadītās vācu landesvēra vienības un Dzelzsdivīzija ieņēma Rīgu. Baloža Dienvidlatvijas brigādei uzticēja Jūrmalas un Piņķu atbrīvošanu, Rīgā ļaujot ienākt 23. maijā. Stučkas valdība bēga uz Latgali, jo Vidzemi jau bija atbrīvojuši igauņi un Ziemeļlatvijas brigāde. Tā vietā, lai dotos uz Latgali pabeigt Stučkas spēku pilnīgu iznīcināšanu, vācieši sāka konfliktu pie Cēsīm, kura mērķis bija sakaut igauņus, turpinot vācbaltu Baltijas valsts izveidošanas stratēģiju.

Pēc Rīgas ieņemšanas fon der Golcs savu štābu pārcēla no Liepājas uz Jelgavu. 29. maijā Flečers, kurš bija kļuvis par Rīgas komandantu, izdeva pavēli, kurā paredzēja, ka vācu un latviešu landesvēra vienībām jāsasniedz Lubāna—Peipusa ezera līnija, bet Dzelzsdivīzijai Lubāna—Jēkabpils līnija. Šajā sakarā jūnija sākumā Baloža brigādi pārcēla uz Vecpiebalgas—Cesvaines—Lubānas frontes līniju, kur tās daļas drīz savienojās ar Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras kājnieku pulka spēkiem. Vācu spēku ziemeļu kolonnai bija jāvirzās no Inčukalna uz Cēsīm, Alūksni un Liepnu. Vidējai kolonnai pa Vidzemes šoseju bija jāsasniedz Gauja, un tad caur Lejasciemu jāsasniedz Balvi. Flečers paredzēja, ka uzbrukumam 7. jūnijā jāsasniedz Lubānas—Litenes—Alūksnes līnija, bet 8. jūnijā Lubānas—Balvu—Liepnas līnija. Plāns neizdevās, jo vācu kolonnas Vidzemē sastapās ar Igaunijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes pretestību.

2. jūnija vakarā landesvēra vilciena pārstāvji no Ieriķu dzelzceļa stacijas telefoniski lūdza atļauju ierasties Cēsīs, ko Ziemeļlatvijas brigādes vadība neskaidro abpusējo attiecību dēļ nedeva, paziņojot, ka Cēsis jau ir atbrīvotas no boļševikiem. Tika panākta vienošanās par sarunu sākšanu. 2. jūnija vakarā Cēsīs uz sarunām ieradās vilciens ar aptuveni 30 landesvēristiem rotmistra fon Jēna vadībā. Viņš informēja par Flečera doto uzbrukuma plānu, uz ko saņēma atbildi, ka boļševiki no Vidzemes jau ir padzīti, un ka landesvēram savs uzbrukums būtu jāvērš uz Rēzekni un Daugavpili. Tajā vakarā Cēsīs ieradās arī igauņu bruņotais vilciens, un fon Jēna atgriezās Ieriķos. Par notikušo Zemitāns ziņoja igauņu 2. un 3. divīziju komandieriem un virspavēlniekam Laidoneram. 3. jūnijā ap 14.00 Cēsis ieradās 200 Heinriha Manteifeļa landesvēra trieciengrupas jātnieku ar diviem lielgabaliem. Sarunu laikā landesvēristi pilsētas centrā izplatīja Niedras valdības skrejlapas. Tikai pēc ložmetēju izvietošanas uz apkārtējo māju jumtiem, landesvēristi pakļāvās pavēlei atstāt Cēsis un pārcelties uz 7 km attālo Kārļumuižu. Šajā dienā Laidoners par atbildīgo turpmākās sarunās ar landesvēru iecēla igauņu 3. divīzijas štāba priekšnieku pulkvežleitnantu Rēku. Vakarā Laidoners informēja, ka veiksmīgas karadarbības veikšanai nepieciešams nodrošināt kontroli pār Valkas—Ieriķu un Ieriķu—Vecgulbenes dzelzceļiem. Viņš pavēlēja Zemitānam ieņemt visu Gaujas labo krastu Carnikavas—Siguldas—Nītaures—Jaungulbenes līnijā, bet kontroli pār Ieriķu un Vecgulbenes dzelzceļiem iegūt ar igauņu bruņuvilcienu palīdzību.

Ņemot vērā Laidonera pavēles, un to, ka igauņu bruņuvilcieniem no Strenčiem izbraukt neļāva saspridzinātais Gaujas tilts, naktī uz 4. jūniju Rēks un Zemitāns noturēja apspriedi, kurā sagatavoja ultimātu vācu vienību komandieriem Rīgā (Flečeram), Ieriķos (fon Jēnam) un Kārļumuižā (Manteifelim), kurā ieteica starp abiem karaspēkiem, kas politiski pakļāvās dažādām valdībām, noteikt šādu robežu — no Gaujas grīvas jūrā pa upes līniju līdz Siguldai, tālāk līdz Nītaurei, Vecgulbenei un Jaungulbenei, dodot vāciešiem 12 stundas laika, lai atkāptos uz šo līniju. Zemitāns arī telegrāfēja Balodim aicinājumu, lai tas panāktu Antantes spiedienu uz vāciešiem (tagad jau Zemitāns pieprasīja vāciešu atkāpšanos no Rīgas uz Ragaciema—Kalnciema—Dalbiņu—Janjelgavas līniju), un ar savu Dienvidlatvijas brigādi nekavējoties nāktu uz Cēsīm. 4. jūnija 10:30 Manteifelis atbildēja, ka nevar ultimātu izpildīt bez Flečera pavēles. Tikmēr landesvērs Limbažos iznīcināja latviešu komandatūru, izpostīja Ieriķu staciju, jauca sliedes un uzbruka vietējiem iedzīvotājiem.

4. jūnija vakarā Cēsis ieradās Flečera pārstāvji, taču rakstisku pilnvaru trūkuma dēļ, Rēks tos nosūtīja atpakaļ uz Rīgu pēc pilnvarām, kopā ar vēstuli Flečeram, kurā informēja, ka landesvēra vienības, kas pēc 5. jūnija 12:00 atradīsies aiz norādītās līnijas, uzskatīs par ienaidniekiem.

5. jūnijā pienāca informācija, ka vācieši ir pametuši Kārļumuižu un Āraišu mācītāja muižu, apstājoties pie Amatas upes līnijas. Cēsīs iebrauca divi igauņu bruņuvilcieni, ar kuriem Cēsīs ieradās ASV militārās misijas pārstāvis pulkvedis Devlijs (Davley). Ap 14:00 igauņu un latviešu komandieri kopā ar Devliju bruņuvilcienos devās uz Ieriķu staciju, taču pēc tam, kad landesvērs uz tiem pie Amatas mīnētā tilta atklāja uguni, vilcieni atgriezās Cēsīs, zaudējot vienu nošauto un vienu ievainoto. Tajā pašā vakarā Cēsis sasniedza Flečera pārstāvja telegramma, kurā tas aicināja uz sarunu sākšanu Ieriķu muižā. Tā kā nupat jau bija notikusi apšaude pie Amatas tilta, tad uz Ieriķiem nevienu nenosūtīja. Laidoners vēlreiz apstiprināja pavēli par dzelzceļu iegūšanas nepieciešamību, un pilnvaroja igauņu 3. divīziju to veikt ar spēku. 5. jūnijā 2. Cēsu pulka 3. rotu izvietoja Kalnmuižā, 1. rotu nosūtīja uz Mācītāja muižu. Pilsētā ar steigu apbruņoja brīvprātīgos skolēnus un ugunsdzēsējus. 6. jūnija naktī tika saņemta igauņu 3. divīzijas komandiera pavēle uzbrukt landesvēram, taču landesvērs pats sāka uzbrukumu.

Niedras valdība bija pārliecināta par vāciešu spēku un aizstāvēja plānus par uzbrukumiem Valmierai un Valkai. Landesvēra virspavēlniekam Flečeram 6. jūnijā Niedra piešķīra Latvijas pilsonību.

Cēsu zaudēšana 6. jūnijā

Cēsu aizstāvēšanu igauņu virspavēlnieks Laidoners uzticēja pulkvežleitnantam Berķim. Šajā brīdī Cēsu pulkā bija tikai ap 200 kareivju. No brīvprātīgajiem un steigā mobilizētajiem iedzīvotājiem un skolēniem saformēja divas rotas un Skolnieku rotu, kurām bija tikai dažas šautenes un neviena ložmetēja vai lielgabala. Apmēram 3,5 km garā aizsardzības līnija gāja gar Gaujas krastu no Meijermuižas, Mācītāja muižas un Katrīnmuižas līdz Kalnmuižai. Priekšējā pozīcija atradās pie Līvu pagasta nama. Kopā pilsētu aizstāvēja ap 700 kareivji ar 17 rokas ložmetējiem un 78 kavalēristi, ko papildināja divi igauņu bruņuvilcieni ar 200 kareivjiem, lielgabaliem un ložmetējiem, kas gan kauju sākumā atradās Valmierā. Izlūkošanu veica Plana-Dubrovska kavalēristi.

Naktī uz 6. jūniju, ap 1:20, pienāca pirmās ziņas par landesvēra uzbrukumu. Ap 3:20 landesvēra artilērija sāka apšaudīt Līvu pagasta namu un Mācītāja muižu. Pirmo uzbrukumu izdevās atsist, bet ap 4:30 latviešu 7. un 8. rota sāka atkāpties. Ap 7:00 latvieši sāka pretuzbrukumu Meijermuižas tuvumā, taču pēc artilērijas apšaudes, atkāpās. Vairākas stundas ar artilēriju nevarēja palīdzēt igauņu bruņuvilcieni, kas ap 9:00 no Cēsīm bija aizbraukuši uz Lodes staciju un atgriezās ap 11:00. Landesvērs turpināja flanga uzbrukumu pilsētai, daļai aizstāvju pulcējoties Ruckas muižā. Sākās daļēja atkāpšanās un bēgšana no pilsētas. Ap 12:00 Berķis pilsētas aizstāvjiem pavēlēja atiet uz Raunas upes līniju, un ap 13:00 landesvērs ieņēma pilsētu. Cēsu aizstāvji zaudēja 13 kritušos, ap 40 ievainotos un vairākus pazudušos, kas laikam bija dezertējuši. Landesvērs bija zaudējis vismaz 13 kritušos.

7. jūnijā fronti pārņēma pienākušais 6. igauņu kājnieku pulka 2. bataljons. Cēsu pulks no 7. līdz 15. jūnijam bāzējas Liepas muižā, kur to ātri papildināja tuvākajos apriņķos mobilizētie vīrieši un tas pieauga līdz 2300 kareivjiem. 8. jūnijā igauņu bruņuvilcieni veica neveiksmīgu mēģinājumu atgūt Cēsis. 9. jūnijā landesvērs uzbruka igauņiem, sasniedzot Raunas tiltu, taču uzbrukumu izdevās atvairīt, frontei nostabilizējoties pie tilta.

Pamiera sarunas

Pēc Cēsu ieņemšanas vācieši uzbrukumu neturpināja. Fon der Golcs 6. jūnijā telegrāfēja Laidoneram, ka latvieši ir uzbrukuši landesvēram, bet viņš nevēlas konfliktu turpināt. 10. jūnijā Cēsīs ieradās Francijas, ASV un Lielbritānijas militārie pārstāvji - amerikāņi Grīns un Doulijs, brits Talents, francis Hurstels, kā arī landesvēra komandieris Flečers, igaunis Rēks un latvietis Kalniņš. Antantes vārdā runāja Grīns, kura galvenais mērķis bija izbeigt konfliktu, lai visus spēkus varētu raidīt pret boļševikiem. Viņš aizstāvēja vāciešiem izdevīgu plānu, ar kuru igauņu spēki pamestu Vidzemi, kurā kontroli pārņemtu Niedras landesvērs. Igauņi atteicās šo prasību pieņemt un Grīns deva viņiem laiku līdz 20. jūnijam. Uz šo laiku tika noslēgts pamiers. Nākamajās dienās turpinājās sarunas ar Ziemeļlatvijas un Igaunijas pārstāvjiem no vienas puses un Baltijas landesvēra pārstāvjiem no otras. Flečers, kuru pavadīja Niedras valdības Aizsardzības ministrs, paziņoja, ka ir Latvijas armijas virspavēlnieks. Pēc strīdiem par abu pušu pilnvarām un politiskajām lojalitātēm, Antantes pārstāvji paziņoja, ka viņu vēlas novērst pilsoņu karu, un galvenais uzdevums ir cīnīties pret boļševikiem katram savā zemē, tāpēc viņi atbalstīja Flečera ideju, ka igauņiem būtu jāatkāpjas uz Igauniju, jāļauj landesvēram ieiet Ziemeļlatvijā un Ziemeļlatvijas brigādei jāpāriet Niedras valdības padotībā. Igauņi un Ziemeļlatvijas brigāde šo ierosinājumu noraidīja. Radās neapmierinātība arī Ziemeļlatvijas politiķu vidū, kas sagatavoja notu, pieprasot vācu vienību tālākas virzīšanās apturēšanu un evakuēšanu no Latvijas. Šo notu viņi iesniedza igauņu virspavēlniekam Laidoneram, kurš to tālāk nodeva Antantes pārstāvjiem.

11. jūnijā Laidoners 3. divīzijai ziņoja, ka joprojām uzstāj uz jau 4. jūnijā pieprasītās līnijas ievērošanu. Tajā pašā dienā viņš telegrāfēja fon der Golcam, ka veiksmīgai cīņai pret boļševikiem Latgalē igauņu armijai ir nepieciešama kontrole pār Ziemeļvidzemes platsliežu dzelzceļa līnijām. Sabiedroto misijas vadītājs Gofs telegrāfēja fon der Golcam, pavēlot viņam atvilkt karaspēku uz Laidonera norādīto līniju, pusi vācu karaspēka nosūtīt atpakaļ uz Vāciju, netraucēt Ulmaņa valdības darbam, cienīt privātīpašumu un aizvākt vācu artilēriju no Liepājas ostas. Fon der Golcs atbildēja, ka pakļaujas tikai savam komandierim.

13. jūnijā Cēsis notika jaunas sarunas, kurās Flečers paziņoja, ka pakļaujas Niedras valdībai, nevis fon der Golcam, tāpēc nevar pildīt Gofa norādījumus bez savas valdības akcepta. Nākamo sarunu kārtu nolika uz 20. jūniju Valkā. 13. jūnija vakarā fon der Golcs Laidoneram nosūtīja telegrammu, kurā paziņo, ka uzskata Zemitāna karaspēku par boļševistisku, jo tajā karo daudzi boļševiki (latviešu karagūstekņi un pārbēdzēji), un tādēļ vērsīsies pret to militāri.

17. jūnijā Ziemeļlatvijas brigādes vadība nosūta telegrammu Balodim, kurā aicināja viņu paskaidrot savu nostāju sadarbībā ar vāciešiem, kas kaitē brīvai Latvijai, un aicināja viņu pārnākt Ziemeļlatvijas brigādes pusē vai doties uz Latgales fronti pret boļševikiem. 17. jūnijā Flečers telegrāfēja Laidoneram, kurā Niedras valdības vārdā prasīja igauņiem nekavējoties pamest Latviju, uz ko Laidoners atbildēja ar ieteikumu pārvietot landesvēru no Cēsīm uz Krustpili, kur tas var cīnīties pret boļševikiem. 18. jūnija 12:50 Flečers Laidoneram un fon der Golcam paziņoja, ka nevar doties uz Krustpils-Lubānas fronti, kamēr igauņi nav pametuši Latviju un pārtraukuši boļševiku karagūstekņu iekļaušanu latviešu vienībās. Viņš pieprasīja igauņiem pieņemt 10. jūnija noteikumus (Latvijas atstāšanu un Ziemeļlatvijas brigādes nodošanu), un jau tajā pašā dienā atkāpties par 10 km, prasību neizpildes gadījumā uzskatot pamieru par pārtrauktu ar 19. jūniju. Laidoners 3. divīzijai ziņoja, ka gaidāms tūlītējs landesvēra uzbrukums, un viņš plāno pretuzbrukumu.

Bija skaidrs, ka neviena puse nepiekāpsies. Lai pastiprinātu landesvēru, 18. jūnijā Niedras valdība uz laiku līdz 1. jūlijam savā pakļautībā pārņēma Dzelzdivīziju. Tādējādi gaidāmo kauju formāli varētu uzskatīt par latviešu—igauņu konfliktu, kurā fon der Golcs nav iesaistījies. Niedras valdība 20. jūnijā sūdzējās Antantei, ka igauņu uzvedība neatstāj tai citu izvēli, kā tos militāri padzīt no Latvijas.

Spēku samērs

Igauņi—latvieši

Bruņuauto "Vanapagan"

Uzreiz pēc Cēsu zaudēšanas, tuvākajā apkārtnē veica vīriešu, zirgu un ratu mobilizāciju. Igauņu pakļautībā karojošais 2. Cēsu pulks saņēma 1000 vīriešu papildinājumu, taču kauju sākumā no kopējā 2300 cilvēku skaita tikai 1430 (pēc citiem datiem 1360 kareivji un 50 virsnieki) bija kaujasspējīgi kareivji. Pulka rīcībā bija 12 ložmetēji un 32 rokas ložmetēji. No Baloža Dienvidlatvijas brigādes, kas Cēsu kaujās nepiedalījās, 2. jūnijā pulkam pievienojās kavalērijas eskadrons ar 60 kavalēristiem un 6 lielgabaliem. Artilērijas vienībām igauņi papildus piešķīra pāris lielgabalus. Nesaskaņojot ar igauņiem, Zemitāns bija pavēlējis 1. Valmieras pulkam no frontes Krustpils apkārtnē doties uz Cēsīm, taču to neatļāva igauņu 2. divīzijas komandieris.

Igauņu 3. kājnieku pulkā bija 1241 kareivis, 17 ložmetēji un 14 rokas ložmetēji, 6. pulkā — 1987 kareivji, 11 ložmetēji un 19 rokas ložmetēji, 9. pulkā — 926 kareivji, 2 ložmetēji un 19 rokas ložmetēji. Pulku papildināja Tallinas eskadrona 65 jātnieki. Igauņi uz kauju nosūtīja arī vienu bruņoto vilcienu ar 195 kareivjiem, 17 ložmetējiem, 4 rokas ložmetējiem un vienu lielgabalu. Otrajā bruņotajā vilcienā bija 171 kareivis, 16 ložmetēji, 5 rokas ložmetēji, 3 lielgabali. Papildus darbojās šaursliežu bruņuvilciens "Heinaste" ar 40 kareivjiem un 4 ložmetējiem un bruņu auto "Vanapagan". Igauņi arī nosūtīja vairākas vieglās artilērijas vienības ar kopumā 10 lielgabaliem.

Uz kauju sākumu 3. igauņu divīzijā bija 200 virsnieki, 6121 kareivis, 170 kavalēristi, 64 smagie ložmetēji, 113 rokas ložmetēji un 26 lielgabali. Kopā ar vēlāk kauju laikā saņemtajiem papildspēkiem igauņiem bija 7320 kareivji, 170 kavalēristi, 95 smagie ložmetēji, 148 rokas ložmetēji un 36 lielgabali. Kopā ar virsniekiem, igauņi kaujās piedalījās ar 7500 kareivjiem.

Landesvērs—Dzelzsdivīzija

Vāciešu karaspēka precīzais skaits ir grūti nosakāms. 5. jūnijā Oberštābs landesvēra trīs kaujas bataljonus pārveidoja par trīs pulkiem. Trieciengrupa kļuva par 1. pulku (Cēsu kaujās nepiedalījās), fon Jēna bataljons par 2. pulku un Malmēdes bataljons par 3. pulku. Šos pulkus pastiprināja ar dažādām pusautonomajām vienībām un artilēriju.

Vācu landesvēram bija 3500 kājnieki, 240 jātnieki, 70 ložmetēji, 140 rokas ložmetēji, 24 lielgabali. Pulkvedis Līvens, lai arī smagi ievainots 24. maijā pie Ropažiem, savai krievu vienībai aizliedza piedalīties Cēsu kaujās, un 18. jūnijā vienību no bāzes Veismaņu muižā nosūtīja uz Rīgu. Landesvēru papildināja divas vācu kareivju vienības — Pētersdorfa grupa ar aptuveni 600 kājniekiem, 60 jātniekiem, 20 ložmetējiem, 40 rokas ložmetējiem un 8 vieglajiem lielgabaliem un Bekelmaņa Bādenes triecienbataljons ar 450—500 kājniekiem, 60 jātniekiem, 10 ložmetējiem, 18 rokas ložmetējiem, 4 vieglajiem lielgabaliem, vienu bruņu auto. Kopā šīs vienības deva vairāk nekā 1000 kareivjus, 120 jātniekus, 30 ložmetējus, 58 rokas ložmetējus un 12 vieglos lielgabalus.

Dzelzsdivīzijā bija 3 kājnieku pulki ar kopumā 8 bataljoniem. Tos papildināja kavalērija, artilērija un lidmašīnas. Cēsu kaujās piedalījās apmēram puse no divīzijas sastāva, jo otru pusi nosūtīja uz Ogri, gaidītā boļševiku pretuzbrukuma atsišanai. Uz Cēsu kaujām divīzija nosūtīja augstākais 2500 kājniekus, 200 jātniekus, 50 ložmetējus, 90 rokas ložmetējus un 19 vieglos lielgabalus.

Kopā vāciešiem kauju sākumā varēja būt no 7000-7500 kājnieku, 560 jātnieku, 150 ložmetēju, 280 rokas ložmetēju un 52 vieglo lielgabalu.

Papildspēki

Kauju laikā abas puses saņēma papildinājumus. 21. jūnijā igauņiem pievienojās Kuperjanova partizānu bataljons ar 249 kareivjiem, 6 ložmetējiem, 6 rokas ložmetējiem, 2 vieglajiem lielgabaliem. 22. jūnijā igauņu papildināja "Kalevlaste Maleva" bataljons ar 316 kareivjiem, 6 ložmetējiem, 7 rokas ložmetējiem, kā arī 1. igauņu pulka 2. bataljons ar 504 kareivjiem, 4 ložmetējiem, 14 rokas ložmetējiem. Vēl viens bruņu vilciens, kurā ietilpa 130 kareivji, 15 ložmetēji, 8 rokas ložmetēji, 4 lielgabali. Papildus pienāca arī 4 lielgabali un bruņuauto "Toonela" un "Estonia". 22. jūnijā papildspēkus saņēma arī Dzelzdivīzija, 3 bataljonu un 3 artilērijas bateriju sastāvā. Tā vācu kopskaits pieauga līdz aptuveni 8000 kājniekiem, 560 jātniekiem, 180 ložmetējiem, 342 rokas ložmetējiem un 66 lielgabaliem, pret igauņu—latviešu 7500 kājniekiem, 125 jātniekiem, 110 ložmetējiem, 138 rokas ložmetējiem, 32 lielgabaliem, 3 bruņuvilcieniem un 3 bruņuauto. Tādējādi vāciešiem bija neliels dzīvā spēka pārsvars, bet ievērojams bruņojuma pārsvars. Vāciešu lielu daļu veidoja profesionāli kareivji, kamēr igauņiem un latviešiem daudzi bija vāji apmācīti jauniesauktie.

Kauju gaita

  Niedras valdības kontrolētā teritorija

  Stučkas valdības kontrolētā teritorija

  Ziemeļlatvijas brigādes kontrolētā teritorija

  Igaunijas armijas kontrolētā teritorija

Igauņu plāns sākotnēji paredzēja veikt tikai aizstāvēšanos, vāciešu uzbrukuma laikā nosakot galveno triecienu virzienus, un iespējas gadījumā mēģināt vāciešus apiet no flangiem.

Fon der Golca uzbrukuma plāns paredzēja izmantot spēcīgo Dzelzdivīziju, lai caur Inčukalnu, Straupi un Lenčiem apietu igauņu labo spārnu un dotu triecienu no aizmugures. Uzreiz pēc Straupes ieņemšanas uzbrukumu no Cēsīm bija jāsāk landesvēra vienībām, kurām jāieņem Lodes stacija, Jaunrauna un Rauna. Blankenburga kolonnai caur Vidrižiem jāuzbrūk Limbažiem. Tā kā Līvens uzbrukumā atteicās piedalīties, viņa vienību nosūtīja uz aizmuguri. Baloža Dienvidlatvijas brigāde atradās Vecpiebalgas – Ērgļu – Bebru līnijā, netieši aizsargājot uzbrukuma flangu no iespējama igauņu 2. divīzijas trieciena. Fon der Golcs arī nostiprināja aizmuguri pie Daugavas, bet Brandisa brigādes 500 kareivji un 150 jātnieki no 13. līdz 16. jūnijam uzturējās Jēkabpilī. Vācijas 6. rezerves korpusa spēki kaujās neiesaistījās, taču tie nodrošināja spēcīgu aizmuguri, uz kuru nepieciešamības gadījumā atkāpties.

19. jūnijs

Beidzoties noslēgtajam pamieram Dzelzsdivīzijas daļa kapteiņa Blankenburga vadībā devās Limbažu virzienā, ātri sasniedzot Bīriņu muižu un vakarā pie Vidrižu muižas notika sadursme ar igauņu 9. kājnieku pulka priekšējām daļām, kas atkāpās uz Lādes apkārtni, vāciešiem ieņemot Vidrižus. Dzelzdivīzijas galvenie spēki majora Kleista vadībā devās uz Straupi.

20. jūnijs

Dzelzsdivīzija pa Limbažu ceļu mēģināja sasniegt Augstrozi. Kleista grupa, ko veidoja 4 bataljoni, 4 baterijas, 2 eskadroni un palīgvienībus, no Raganas kroga sāka uzbrukumu igauņu 9. pulkam, viegli ieņēma Straupi un atsita igauņu 6. pulka pretuzbrukumu. Vakarā Kleista spēki ieņēma Lādes muižu. Pa dienu citas igauņu 9. pulka daļas veica strauju triecienu pa Blankenburga vienību, nāvīgi ievainojot Blankenburgu un piespiežot vienību atkāpties uz Vidrižiem.

Flečers pavēlēja landesvēram ieņemt pozīcijas uzbrukuma uzsākšanai 21. jūnijā. Landesvēra plānā paredzēja Jēnas grupai frontes centrā lauzties cauri Lodes stacijai un virzīties uz Valmieru, Malmedes grupai pārraut fronti pie Veselauskas un Jaunraunas, turpinot uzbrukumu uz Startu muižu, lai apietu Valmieru no austrumiem, Bekelmaņa grupai bija jāsasniedz Raunas muiža un caur Startu muižu jāvirzās uz Jaunvāli. Tikmēr igauņi plānoja frontes galvenajā sektorā aizstāvēties, bet flangā ieņemt Vidrižus no kuriem virzīties uz Lēdurgu un tālāk uz Straupi.

21. jūnijs

Igauņu 9. pulks turpināja atspiest Dzelzdivīzijas daļu, vakarā sasniedzot Vidrižus. Kleista grupa neveiksmīgi centās salauzt igauņu 6. pulka pretestību Stalbes tuvumā. Igauņi šķērsoja Gauju, pietuvojoties Cēsīm, tā apdraudot landesvēra aizmuguri. Tā kā landesvēra rezerves bija izsmeltas, uz Cēsīm no Inčukalna pārmeta Dzelzdivīzijas 1. bataljonu, kas padzina igauņus pāri Gaujai, taču nespēja šķērsot Gauju pats.

Landesvērs uzbrukumu sāka agri no rīta, dodot pirmo triecienu igauņu 3. pulkam un Cēsu kājnieku pulkam. Pēc abu pušu artilērijas apšaudēm un sīvām cīņām, landesvērs pārrāva Cēsu kājnieku pulka un igauņu 3. pulka frontes līniju, pa kuru iebruka Malmēdes grupa un fon Jēna grupa, nopietni apdraudot situāciju Valmieras virzienā. Cēsu pulka vienības tika izkliedētas un zaudējušas sakarus, sāka atkāpties. Pēcpusdienā Malmēdes grupa tuvojās Mūrmuižai. Bet fon Jēna grupas uzbrukumu Lodes stacijā izvietotajām Cēsu pulka vienībām un bruņu vilcieniem ar jaunpienākušajiem Kuprijanova partizānu bataljona spēkiem atsita un igauņi pārgāja pretuzbrukumā Liepas muižas virzienā, ko vakarā ieņēma. Uz neaizsargāto Valmieru vakarā nosūtīja igauņu "Kalevlaste Maleva" bataljonu.

Dienas beigās kaujas pie Stalbes nebija devušas panākumus nevienai pusei, pie Raunas igauņu 3. pulks pēc sākotnējām neveiksmēm atsita tālākos uzbrukumus, fon Jēnas grupa zaudēja ieņemto Liepas muižu. Tikai Malmēdes grupa bija guvusi panākumus, ieņemot Startu un Skangaļu muižas, kas pavēra ceļu uz Valmieru.

22. jūnijs

Igaunijas armija, pastiprinot esošās daļas ar jauniem palīgspēkiem, uzsāka plašu pretuzbrukumu pa pretinieka flangiem. Karaspēka vienai daļai uzdeva ieņemt Cēsis, turpinot uzbrukumu Rīgas virzienā, bet otrai daļai ieņemt Straupi un uzbrukt Inčukalnam. Cēsu pulka 3 bataljoni bija iedalītas abos uzbrukuma virzienos. Igauņu 9. pulkam vakarā izdevās ieņemt Bīriņu muižu, apdraudot Dzelzdivīzijas aizmuguri. Igauņu 6. pulka uzbrukums Kleista grupai nebija veiksmīgs. Tikmēr veiksmīgi izvērsās "Kalevlaste Maleva" uzbrukums, ko atbalstīja Cēsu pulka artilērijas uguns Bērzu kroga un Skangaļu muižas virzienā, kur uzbruka arī Cēsu pulka 2. bataljons. Par Skangaļu muižu un Stalbi izvērsās sīvas cīņas. Vakarā no Valmieras uz fronti izgāja vēl viens igauņu bataljons, kam uzdeva virzīties caur Mārmuižu uz Startu krogu un Jaunraunu, uz kuru bija atkāpušies vācieši.

Igaunijas spēkiem izdevās atšķelt un ielenkt landesvēra avangardu, piespiežot to lauzties ārā no ielenkuma. Landesvērs cieta sakāvi arī pie Startu kroga, sākot atkāpties no draudošā aplenkuma, ko izraisīja igauņu virzīšanās uz Jaunraunu. Igauņu artilērijai izdevās aizdedzināt Raunas mācītāja muižu, kur atradās vācu artilērija. Kaujās iesaistījās arī igauņu bruņuvilcieni, kas uzbruka fon Jēna grupai, spiežot to atkāpties. Ap 15:00 igauņi sāka vispārēju uzbrukumu, ar mērķi ieņemt Cēsis. Landesvēra stāvokli, kas ar pūlēm atkāpās līdz Cēsīm, centās glābt Dzelzdivīzijas pretuzbrukums, taču arī tās aizmuguri jau apdraudēja igauņi, kas bija ieņēmuši Vidrižus un Lēdurgu un vakarā arī Bīriņu muižu. Veiksmīgi sāktais uzbrukums izvērtās smagā sakāvē. Kad Dzelzdivīzijas spēki sāka atkāpties uz izejas pozīcijām Inčukalnā, landesvērs naktī uz 23. jūniju pameta Cēsis un atkāpās uz Amatas upes līniju. Atkāpjoties vācieši nodedzināja Cēsu latviešu biedrības namu un uzspridzināja tiltu pār Amatu.

23. jūnijs

Igaunijas 6. kājnieku pulks, ko pavadīja bruņuvilciens un Cēsu pulka 9. rota, ap 7:30 iegāja Cēsīs. Agrā rītā igauņi uzbruka Straupei, ko vācieši bija jau pametuši. 9. igauņu kājnieku pulks turpināja uzbrukumu Gaujas virzienā, apdraudot landesvēra atkāpšanos pāri vienīgajam Gaujas tiltam. Landesvērs atkāpās uz Inčukalnu, kur nostiprinājās Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā izveidotajās aizsardzības pozīcijās. Lai neļautu viņiem nostiprināties, igauņi pieņēma lēmumu turpināt uzbrukumu Rīgas virzienā.

Juglas kaujas

Turpmākās sadursmes pēc 23. jūnija sauc par Juglas kaujām.

24. jūnijā Igaunijas armijas vienības ieņēma Allažu muižu un Siguldu, draudot ielenkt Inčukalnā nocietinājušos vāciešu grupu. Vācieši šeit cerēja izmantot Pirmā pasaules kara nocietināto līniju. Landesvērs ieņēma pozīcijas dienvidos no Inčukalna, Kleista grupa izvietojās Ropažu apkārtnē, bet Dzelzsdivīzija nosedza līniju no Krievupes līdz Daugavai.

Naktī uz 25. jūniju igauņu 6. kājnieku pulks šķērsoja Gauju pie Krimuldas un kopā ar Kuperjanova bataljonu neveiksmīgi uzbruka Inčukalna nocietinājumiem. Turpinoties igauņu uzbrukumiem un Cēsu pulka 1. bataljona pievienošanās uzbrukumam 26. jūnijā pārliecināja vāciešus atkāpties no Inčukalna pozīcijām uz jaunu aizsardzības līniju pie Juglas ezera un Lielā Baltezera.

28. jūnijā igauņiem neizdevās šķērsot Baltezera kanālu pie Alderiem un Mazo Juglu pie Skrāģu kroga. 29. jūnijā Cēsu pulks saņēma vācu prettriecienu, zaudējot 15 kritušos. Šo neveiksmju dēļ 30. jūnijā paredzēto Cēsu pulka uzbrukumu pārcēla uz 1. jūliju.

1. jūlijā igauņu kuģi apšaudīja Carnikavu un Ādažus. Igauņu 9. pulks šķērsoja Gauju, un kopā ar 6. pulka 2. bataljonu un Kuperjanova bataljonu un bruņoto vilcienu devās uz priekšu, līdz vakaram sasniedzot Jaunciemu, Kalngali, Sužus un Vadžus. Igauņi un latvieši uzbruka arī pa Vidzemes šoseju starp Bukultu muižu un Vēveriem, spiežot vāciešus atkāpties uz Juglu un uzspridzināt dzelzceļa tiltu. 2. jūlijā igauņi ieņēma Mangaļsalu un Vecmīlgrāvi, bet karakuģi apšaudīja Bolderāju.

Strazdumuižas pamiers

3. jūlijā Strazdumuižā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers starp Igaunijas armijas un Rietumu Antantes sabiedroto pārstāvjiem no vienas puses un Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju no otras. Saskaņā ar tā noteikumiem, sakautie landesvēristi un Dzelzsdivīzijas karavīri līdz 5. jūlija vakaram pameta Rīgu un atkāpās uz Jelgavu, bet Niedras valdība pašlikvidējās, atzīstot Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības leģitimitāti. Vēlāk visiem Vācijas pilsoņiem vajadzēja atstāt Latviju, bet Baltijas landesvērs tika iekļauts Latvijas bruņoto spēku sastāvā, par tā komandieri ieceļot britu virsnieku Haroldu Aleksanderu.

6. jūlijā Rīgā svinīgi ienāca Zemitāna vadītā Ziemeļlatvijas brigāde. 8. jūlijā Rīgā ar kuģi Saratov no Liepājas ieradās Ulmaņa Pagaidu valdība.

Zaudējumi

Igaunijas armijas zaudējumi Cēsu kaujās no 19. līdz 23. jūnijam bija 110 kritušie un 279 ievainotie, bet latviešu 2. Cēsu pulka — 13 kritušie un 43 ievainotie. Par Dzelzsdivīzijas zaudējumiem ziņu nav, bet landesvērs zaudēja 40 kritušos un 21 bez vēsts pazudušo.

Piemiņa

Piemineklis Cēsu kauju atcerei 1936. gadā.

1921. gadā Latvijas Satversmes sapulce par Latvijas brīvības cīnītāju dienu noteica Cēsu kauju uzvaras dienu — 22. jūniju. 1934. gadā K. Ulmaņa valdība 22. jūniju svītroja no oficiālo svinamo dienu saraksta.

1935. gada 11. augustā Liepas pagastā atklāja tēlnieka A. Jullas veidoto pieminekli Cēsu kauju atcerei. Pamatnes labajā pusē bija datējums 1919.22.06 un teksts: „Latviet, tev tēvzemes brīvību varoņi sniedza kā balvu, kad šai vietai tuvojies, tu zemu liec savu galvu”. Kreisajā pusē granīta plāksne ar uzrakstu: „Igauņi, piemiņa jums: talkā nācāt mums”. Pēc Otrā pasaules kara bronzas plāksnes ar uzrakstiem iznīcināja, bet piemineklis tika saglabāts. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uzrakstus atjaunoja uz granīta plāksnēm.

Fakti

• Provācisko spēku sastāvā Cēsu kaujās piedalījās nākamais vācu ģenerālfeldmaršals Evalds fon Kleists (Ewald von Kleist).

Ārējās saites

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
• Dokumenti par Cēsu kaujām historia.lv (latviski)
• Igaunijas armijas bruņuvilcieni
• Zellis K. Cēsu kaujas, igauņi un latviešu vēsturiskā apziņa