Mulāža (no franču: moulage — moule — ‘veidot’) ir kāda objekta precīzs atveidojums ģipsī, vaskā, papjēmašē, plastmasās u.c. Tēlniecībā par mulāžu reizēm sauc arī precīzu pēcnāves masku vai roku atveidojumu, piemēram, slavena mūziķa roku, arī klasikas darbu sērijveida atkārtojumus.[1]Medicīnā mulāžas plaši izmanto anatomijas studijās, dažādu slimību un patoloģiju atveidošanai, glābēju un medicīnas darbinieku apmācīšanai. Mulāžas izmanto par uzskates līdzekļiem, kā arī situācijās, kad oriģinālu izmantot nav lietderīgi.[2]
RSU Anatomijas muzejā, kopš tā dibināšanas 1920. gadā, ir uzkrāta nozīmīga patoloģiju ģipša atlējumu kolekcija. Savukārt klasisko antīko skulptūru mulāžu kolekcija, kas kādreiz bija skatāma Valsts Aizrobežu mākslas muzejāRīgas pilī, tagad ir izvietota apskatei Muzeju krātuvē izstādē "Skulptūru mežs". Pieejama arī virtuālā ekskursija šajā "mežā".[3]Cēsīs Meža kapos atrodas kapu piemineklis, kas veltīts arhitektam Edvīnam Zommeram. Iespējams, ka tēlnieks, to veidojot, izmantojis arhitekta roku ģipša mulāžu.
Arhitekta Edvīna Zommera kapa piemineklis Cēsu Meža kapos.
Latvijas Universitātes muzeja botānikas nodaļā apskatāms unikāls mācību līdzeklis no pirmskara Latvijas - sēņu vaska (parafīna) mulāža (attēlā). Par tās autoru tiek uzskatīts F.E.Štolls (1874 - 1966). Mulāža ataino divu sugu mušmires. 1922. gadā to ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu restaurēja Māris Jēkabsons[4].
Atsauces
↑Latvijas Padomju enciklopēdija, 7. sēj. Rīgā, 1986
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mulāža.