Pāriet uz saturu

Rums

Vikipēdijas lapa
1941. gada Karību rums

Rums (angļu: rum, spāņu: ron, franču: rhum) ir stiprais spirtotais dzēriens, ko iegūst pārtvaicējot saraudzētu cukurniedru sulu vai melasi un iegūto šķidrumu parasti 4—5 gadus izturot ozolkoka mucās. Izplatīts ir arī mākslīgais rums, ko mucās nenogatavina.[1] Neskatoties uz to, ka rumu ražo Austrālijā, Indijā, Reinjonā un vēl daudzās citās pasaules valstīs, lielāko daļu ruma saražo Karību reģionā un Dienvidamerikā.

Pastāv vairāki ruma veidi. Gaišo rumu bieži izmanto kokteiļos, zelta un melnais rums lieti noder gan kulinārijā, gan kokteiļu pagatavošanā. Ilgi izturētu rumu (añejo) lieto tīrā veidā vai kopā ar ledu.

Rumam ir liela nozīme lielākās daļas Karību reģiona salu kultūrā un tas bieži asociējas ar britu karalisko floti un pirātismu. Rums senāk bija populārs maiņas līdzeklis un veicināja verdzības attīstību, kā arī bija par iemeslu Austrālijas ruma streikam 19. gadsimta sākumā.[2]

Vārda rums (angļu: rum) izcelšanās nav īsti noteikta. Lielākā daļa pētnieku ir pārliecināti, ka vārds cēlies no angļu vārda rumbullion (latviešu: liels troksnis).[3]

Cits vārda izcelsmes variants ir no lielu alkoholam paredzētu glāžu rummers nosaukuma, ko lietoja holandiešu jūrasbraucēji, jeb no dāņu valodas vārda roemer (glāze).

Starp citiem vārda izcelsmes variantiem ir arī latīņu valodas vārda saccharum (cukurs) saīsinājums vai franču valodas vārds arôme (aromāts).

Neatkarīgi no tā izcelsmes, dzēriena nosaukumu masveidā publicēja jau 1657. gada maijā, kad Masačūsetsas ģenerālā padome aizliedza stipro spirtoto dzērienu, zināmu kā rums, stiprais ūdens, vīns, brendijs un citu tirdzniecību.

Mūsdienās ruma nosaukums bieži vien ir atkarīgs no tā izcelsmes vietas. Spāņvalodīgajās valstīs rumu apzīmē ar vārdu ron. Nosaukums ron añejo norāda, ka rums ir labi izturēts. Rhum ir ruma nosaukums frančvalodīgajās valstīs, bet rhum vieux ir labi izturēts franču rums, kas atbilst noteiktām prasībām.

Tiek uzskatīts, ka raudzētos dzērienus no cukurniedru sulas pirmo reizi sāka izgatavot senajā Indijā un Ķīnā,[3] bet pēc tam arī citās pasaules daļās. Viens no senajiem šāda paveida dzērieniem ir brams. Brama, ko izgatavoja malajieši, vēsture sniedzas vairāk nekā tūkstoš gadu senā pagātnē. Ceļotājs Marko Polo savos 14. gadsimta pierakstos ir pieminējis "ļoti labu cukura vīnu", ar ko viņu pacienāja tagadējās Irānas teritorijā.[3]

Pirmo reizi rumu iegūt ar destilēšanu uzsāka 17. gadsimtā cukurniedru plantācijās Karību reģionā. Plantāciju vergi pamanīja, ka cukura ražošanas blakusprodukts ierūgst par alkoholu. Sekojošā šī alkoholiskā blakusprodukta destilācija padarīja to stiprāku un palīdzēja atbrīvoties no nevajadzīgajām piedevām, kā rezultāts bija visīstākais rums. Daži uzskata, ka pirmo reizi rumu uzsāka iegūt Barbadosā. Neatkarīgi no izcelsmes vietas, pirmie Karību rumi neizcēlās ar augstu kvalitāti.

Rums koloniālajā Amerikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc ruma ražošanas attīstības Karību reģionā, dzēriena popularitāte izplatījās arī koloniālajā Amerikā. Pieprasījuma apmierināšanai pirmā ruma destilācijas fabrika kolonijās tika atvērta 1664. gadā, tagadējās Steitenailendas teritorijā. Pēc trim gadiem šāda fabrika tika izveidota arī Bostonā, Masačūsetsas štatā. Ruma ražošana kļuva par lielāko un visstraujāk progresējošo ražošanas nozari koloniālajā Jaunanglija.[4] Šeit ražotais rums bija ļoti populārs un pat tika uzskatīts par labāko pasaulē 18. gadsimta lielākajā daļā. Rums no Rodailendas kopā ar zeltu kādu laiku Eiropā kalpoja kā norēķināšanās līdzeklis.

Lai varētu nodrošināt ruma ražošanas pieaugumu vienlaicīgi ar cukura pieprasījuma pieaugumu Eiropā 17. un 18. gadsimtā, darbam cukurniedru plantācijās Karību salās bija nepieciešams darbaspēks. Lai nodrošinātu šīs vajadzības, tika organizēta trīspusēja apmaiņa starp Āfriku, Karību reģionu un Amerikas kolonijām. Vergu un ruma plūsma bija ļoti ienesīga nodarbe, savukārt tirdzniecības attiecību saraušana, ko izraisīja 1764. gadā Anglijas parlamenta pieņemtais Cukura likums, kļuva par vienu no Amerikas revolūcijas iemesliem.

Ruma popularitāte nemazinājās arī pēc Amerikas neatkarības iegūšanas. Tā popularitāte kritās, tikai attīstoties amerikāņu viskija ražošanai.

Sakarā ar dzeramā ūdens glabāšanas ierobežojumiem (dzeramais ūdens ilgos jūras braucienos iestāvējās), bieži tālajiem jūras braucieniem dzeramā ūdens rezervju vietā ņēma rumu, alu vai vīnu. Asociācija ar pirātismu sakņojas angļu pirātu augstajā peļņā, ko viņi ieguva, tirgojot nolaupīto rumu. Šī tradicionālā saikne nostiprinājās, pateicoties Roberta Luisa Stīvensona stāstam "Bagātību sala" (1881).

Britu karaliskā flote saskārās ar rumu 1655. gadā, kad iekaroja Jamaikas salu. Vietējā ruma pārpilnība noveda pie franču brendija, kā spirtotā dzēriena, kas bija jūrnieku ikdienas sastāvdaļa, nomaiņas. Iesākumā rumu lietoja tīrā veidā vai arī atšķaidīja ar citronu sulu, bet ap 1740. gadu rumu sāka atšķaidīt ar ūdeni. Lai mazinātu alkohola ietekmi uz jūrniekiem, admirālis Edvards Vernons pavēlēja atšķaidīt rumu pirms tā lietošanas. Par godu apmetnim (angļu: grogram cloak), ko admirālis valkāja sliktos laikapstākļos, ruma un ūdens sajaukumu iesauca par groku. Karaliskās flotes jūrnieku ikdienas ruma deva pastāvēja līdz 1970. gada 31. jūlijam, kad šis likums tika atcelts.

Rums koloniālajā Austrālijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rums kļuva par svarīgu tirdzniecības preci koloniālās Jaundienvidvelsas agrīnajā periodā. Ruma svarīgums slēpās kolonijas līdzekļu trūkumā, kā arī dzēriena spējā novest cilvēku stāvoklī, kad viņš kaut uz brīdi var aizmirst par neērto dzīvi kolonijā. Saistībā ar ruma popularitāti vietējo vidū, kolonija ieguva "dzērāju" reputāciju, kaut arī tā brīža alkohola patēriņš bija mazāks nekā Anglijā.

Kad 1806. gadā Viljams Blajs kļuva par kolonijas gubernatoru, viņš mēģināja izskaust dzeršanas problēmu, izdodot likumu, kas aizliedza izmantot rumu kā maiņas līdzekli. Kā atbildi par šo un vēl dažiem izdotajiem likumiem viņš saņēma bruņotu uzbrukumu un arestu. Dumpinieki kontrolēja koloniju līdz pat gubernatora Laklana Makkūrija atbraukšanai 1810. gadā.

Karību gaišais rums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 19. gadsimta otrai pusei viss izgatavotais rums bija smagnējs un tumšs, to uzskatīja par trūcīgās strādnieku šķiras dzērienu, atšķirībā no divkāršās destilācijas eiropiešu spirtotajiem dzērieniem. Lai palielinātu ruma noietu, Spānijas karaliskā palāta izsludināja balvu tam, kurš pilnveidos ruma iegūšanas procesu. Rezultātā tika izveidoti vairāki dzēriena uzlabošanas procesi, kas nozīmīgi uzlaboja ruma kvalitāti.

Viens no ruma uzlabotājiem bija Dons Fakundo Bakardi Masso, kurš 1843. gadā no Spānijas pārcēlās uz Santjago de Kubu. Viņa eksperimenti ar destilācijas tehnoloģijām, stūra filtrēšana, īpašas šķirnes rauga izveidi un izturēšanu Amerikas ozolu mucās noveda pie daudz maigāka dzēriena izveides, mūsdienās zināma kā gaišais rums. Sava ruma ražošanai Dons Fakundo 1862. gadā izveidoja kompāniju Bacardi-Martini.

Rums Padomju Savienībā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1950. un 1960. gados Padomju Savienībā "Glavspirt" (Главспирт) rūpnīcās no vietējām izejvielām tika ražots tā sauktais "padomju rums" — rūgts uzlējums, ko gatavoja no spirta (vismaz 48%) un žāvētu plūmju morsa. Vēl PSRS ruma spirtu ieguva no cukurniedru sulas, ko ieguva no Vidusāzijas republikās audzētām cukurniedrēm.

Rumu iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rumu iedalījums noteiktās grupās nav iespējams, jo nepastāv vienots ruma standarts. Tā vietā rums tiek iedalīts dažādās grupās atkarībā no dzēriena izgatavotājvalstu likumdošanas. Rumu iedala pēc dzēriena stipruma, minimālā izturēšanas laika un apzīmējuma.

Kā piemērs par dzēriena stiprumu var kalpot Kolumbija, kuras likumdošana nosaka, ka rumam, kas izgatavots šajā valstī, dzēriena stiprība nedrīkst būt mazāka par 50%, savukārt Čīlē un Venecuēlā minimālā dzēriena stiprība drīkst būt 40%. Meksikā prasība dzēriena izturēšanas laikam ir vismaz astoņi mēneši, Dominikānā šis laiks ir viens gads, Venecuēlā — divi gadi, Kubā — trīs gadi zelta rumam, 7 gadi tumšajam, bet rumam Blanc (baltajam jeb gaišajam) ierobežojumu nav, tas var tikt tirgots uzreiz pēc izgatavošanas. Apzīmējumu standarti arī atšķiras. Argentīnā rumu iedala "baltajā" (angļu: white), "zelta" (angļu: gold), "gaišajā" (angļu: light) un "ekstra gaišajā" (angļu: extra-light). Barbadosā tiek izmantoti apzīmējumi "baltais" (angļu: white), "stiprais" (angļu: overproof) un "izturētais" (angļu: matured), bet ASV — "rums" (angļu: rum), "ruma liķieris" (angļu: rum liqueur) un "aromatizētais rums" (angļu: flavored rum).

Atšķirības pēc reģiona

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karību reģionā dažādās salās un dažādās apdzīvotās vietās ir savs īpatnējs ruma izgatavošanas veids. Šos veidus var iedalīt pēc valodām, kādās tradicionāli runā vietējie iedzīvotāji.

  • spāniski runājošajās salās tradicionāli izgatavo gaišo rumu ar maigu garšu. Tipiski šim veidam ir Kubas un Puertoriko rumi.
  • angliski runājošo salu rums ir daudz tumšāks ar izteiktāku garšu. Tipisks šim veidam ir Jamaikas rums.
  • franciski runājošajās salas vairāk ir pazīstamas ar lauksaimniecisko rumu (rhum agricole). Šis rums tiek pagatavots tikai no cukurniedru sulas un labāk no visiem saglabā sākotnējo garšu. Tipiski šim veidam ir Martinikas un Gvadelupas rumi.

Brazīlijā izgatavo spirtoto dzērienu kašasa, kas ļoti līdzinās rumam. Indonēzijas spirtotais dzēriens Batavia Arrack jeb Arrak, kā izgatavošanai izmanto rīsus, arī ļoti līdzinās rumam.

Centrālamerikā un Dienvidamerikas ziemeļos tiek izgatavots spirtotais dzēriens Aguardiente. Tas pirms destilācijas tiek nostādināts anīsā, bet pēc destilācijas tam pievieno cukurniedru sulu. Kolumbijas anīsa Aguardiente stiprība ir 30%.

Šķirņu nosaukumi un to dažādība parasti ir atkarīga no vietas, kur dzēriens tiek izgatavots.

  • Gaišais rums, kā arī sudraba vai baltais rums. Gaišajam rumam ir ļoti vāji izteikta garša, tomēr ir ruma saldums, tādēļ šo rumu bieži izmanto kā pamata bāzi kokteiļiem. Gaišo rumu dažreiz pēc izturēšanas filtrē, lai padarītu dzērienu caurspīdīgāku.
  • Zelta rums, kā arī dzintara rums ir vidēja blīvuma izturēts rums. Šāda ruma garšu var veidot dažādas piedevas (garšvielas un karamele). Vēsturiski savu nokrāsu rums iegūst pēc izturēšanas koka mucās (parasti ozola).
  • Tumšais rums, kā arī melnais rums ir tumšāks par zelta rumu. Rumu iztur apogļotās mucās un izturēšanas laiks arī ir daudz ilgāks par citiem rumiem. Šim dzērienam ir izteikti stipra garša. Tumšo rumu plaši izmanto kulinārijā.
  • Aromatizētais rums, daži tirgotāji izgatavo rumu ar augļu (mango, apelsīna, citrona, kokosrieksta) aromātiem. Šādu rumu bieži jauc ar tādas pašas garšas tropiskajiem dzērieniem.
  • Stiprais rums ir rums, kura stiprība ir lielāka par standarta ruma 40%. Daudzām šādu rumu šķirnēm stiprība pārsniedz 75%.
  • Izturēts Premimum klases rums. Jebkurš rums, kas ir izturēts noteiktu laiku, kuru nosaukumos ir vārds añejo (izturēts, no vārda año — 'gads'). Par izturētu rumu ir pieņemts saukt rumu, kas ir izturēts vismaz piecus gadus. Izturētam rumam ir izteikta garša, tādēļ ierasti tas tiek dzerts tīrā veidā.
  • Ruma eliksīrs ir rums, kura stiprība ir zemāka par standarta 40%, parasti tā ir mazliet virs 30%. Dzērienam ir salda un piesātināta garša. Tiek dzerts tīrā veidā.
  1. Zigurds Zariņš, Lolita Neimane. Uztura mācība. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2009. 259. lpp. ISBN 978-9984-45-074-2.
  2. The 1808 'Rum' Rebellion Arhivēts 2013. gada 22. novembrī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  3. 3,0 3,1 3,2 F. Paul Pacult. «Mapping Rum By Region». Wine Enthusiast Magazine, July 2002. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 23. martā. Skatīts: 2012. gada 11. aprīlī.
  4. Roueché, Berton. Alcohol in Human Culture. in: Lucia, Salvatore P. (Ed.) Alcohol and Civilization New York: McGraw-Hill, 1963 p. 178