Pāriet uz saturu

Pingvīnu dzimta

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Pingvīnveidīgie)
Pingvīnu dzimta
Spheniscidae (Bonaparte, 1831)
Džentū pingvīns (Pygoscelis papua)
Džentū pingvīns (Pygoscelis papua)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
ApakšklaseĪstie putni (Neornithes)
InfraklaseNeognati (Neognathae)
VirskārtaPingvīnu un vētrasputnu virskārta (Austrodyptornithes)
KārtaPingvīnveidīgie (Sphenisciformes)
DzimtaPingvīnu dzimta (Spheniscidae)
Izplatība
Iedalījums
Pingvīnu dzimta Vikikrātuvē

Pingvīnu dzimtas (Spheniscidae) putni ir nelidojoši jūrasputni, kuru spārni ir ieguvuši airu formu. Tā ir vienīgā dzimta pingvīnveidīgo putnu kārtā (Sphenisciformes). Tā apvieno 18 mūsdienās dzīvojošas sugas, kas iedalītas 6 ģintīs.[1] Visi tās pārstāvji labi peld un nirst.

Pingvīni sastopami tikai dienvidu puslodē, pamatā Antarktīdā. Tomēr dažas sugas ir sastopamas arī mērenajā joslā, un viena suga — Galapagu pingvīns (Spheniscus mendiculus) dzīvo ekvatora tuvumā. Pingvīni mājo arī Jaunzēlandē, Austrālijas dienvidos, Dienvidāfrikā un Dienvidamerikā.

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mazie zilie pingvīni (Eudyptula minor) ir mazākie pingvīnu dzimtā
Izabellas pingvīns Adeles pingvīnu (Pygoscelis adeliae) barā

Pingvīni ir vidēji lieli vai lieli putni, to ķermeņa garums ir no 40 cm līdz 122 cm. Tēviņi kopumā ir lielāki nekā mātītes. Vislielākais pingvīnu dzimtā ir Imperatorpingvīns (Aptenodytes forsteri), lielākie sugas tēviņi var sasniegt 122 cm garumu un 45,4 kg masu.[2] Mazākais ir mazais zilais pingvīns (Eudyptula minor), kura ķermeņa garums mazākajām mātītēm ir 25 cm, masa apmēram 1 kg.[3] Pingvīnu sugas, kuras dzīvo aukstākos klimatiskos apstākļos, ir lielākas nekā siltāko reģionu sugas. Dažas aizvēsturiskās pingvīnu sugas ir bijušas ļoti lielas, sasniedzot gandrīz cilvēka augumu.

Pingvīniem ir īpaša ķermeņa plūdlīnijas forma, kas ideāli noder, peldot zem ūdens. Priekšējās ekstremitātes — spārni ir kļuvuši par airkājām. Spārnu muskulatūra un kaulu uzbūve zem ūdens ļauj tiem darboties līdzīgi dzenskrūvei. Zem ūdens pingvīns attīsta ievērojamu ātrumu, ar spārniem koriģējot trajektoriju. Pingvīna vidējais ātrums zem ūdens ir 5–10 km/h, sprints — līdz 36 km/h. Pingvīni neprot lidot, toties lieliski peld un nirst. Tie spēj nirt līdz 200 m dziļumā un atrasties zem ūdens līdz 20 minūtēm. Pa zemi tie pārvietojas, neveikli gāzelēdamies, un atgādina cieši piebāztu maisu uz īsām kājām.

Pingvīni atšķiras no pārējiem putniem arī ar kaulu blīvumu. Lidojošiem putniem kauli ir cauruļveidīgi, kas padara to skeletu vieglāku un ir piemērotāki lidošanai. Pingvīniem kauli ir līdzīgi zīdītāja kauliem (delfīna un roņa), jo nesatur iekšējos dobumus. Zem ūdens tiem ir izcila dzirde un redze.

Visi pingvīni ir divkrāsaini: balta priekšpuse un tumša (pārsvarā melna) mugurpuse. Melnā un baltā krāsa palīdz maskēties no potenciāliem uzbrucējiem. Peldot ūdenī, no apakšas tie izskatās balti, saplūstot ar ledu un gaismu, kas redzama ūdens virspusē. Savukārt melnā mugura, skatoties no augšas, saplūst ar tumšo ūdeni.

Izabellas pingvīni

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apmēram viens no 50 000 pingvīniem piedzimst gaišs, tā mugura ir gaiši brūna, nevis melna. Šos pingvīnus sauc par Izabellas pingvīniem. Iespējams, šāds nosaukums cēlies no leģendas par Austrijas Izabellu, kura pavēlēja nemazgāt un nemainīt tās apakšveļu, līdz tās vīrs ieņēma Ostendi. Pilsētas aplenkums ilga 3 gadus.[4] Izabellīnisms ir atšķirīgs no albīnisma. Kopumā Izabellas pingvīnu dzīves ilgums ir īsāks, jo to apspalvojums nav ar tik efektīgām kamuflāžas īpašībām, kā arī tiem ir grūtības atrast sev pāri.

Lielākoties pingvīni dzīvo aukstā klimata zonās, peldot ūdenī, kura temperatūra tuvu nullei. Biezais zemādas tauku slānis un blīvās, ūdensnecaurlaidīgās spalvas, kas satur tauku sekrētu, pasargā pingvīnu no atdzišanas un sasalšanas ūdenī. Pingvīni pārtiek no sīkām zivīm, kalmāriem, vēžiem un planktona.

Pingvīni un cilvēks

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pingvīni īpaši nebaidās no cilvēka un gan paši tuvojas cilvēkam, gan atļauj sev tuvoties. To skaidro ar faktu, ka Antarktīdā un tuvējās salās nav sauszemes plēsēju. Pingvīnu ienaidnieki dzīvo jūrā. Tie ir jūras leopards un zobenvalis. Parasti pingvīni nenāk tuvāk par 3 metriem. Ja distance kļūst mazāka, tie kļūst nervozi. Arī Antarktīdas tūristiem instrukcijās tiek norādīts, ka pingvīniem nedrīkst iet tuvāk par 3 metriem. Tomēr, ja pingvīns pats nāk tuvāk, cilvēkam nav jābaidās un speciāli jāatkāpjas.

Pingvīni ligzdo milzīgās kolonijās, kurās var būt pat miljoniem putnu. Putnu pāri dzīvo kopā visu mūžu. Ligzdošanas ieradumi atkarībā no sugas var būt ļoti dažādi. Ligzdas var būt uz akmeņiem, oļiem, tieši uz ledus, zem koku saknēm vai alās. Kolonijās ir arī daudz jauno īpatņu, kuriem pārošanās laiks vēl nav pienācis. Kad mazuļi paaugas un kļūst patstāvīgi, kolonijas izjūk, un pingvīni dodas okeānu plašumos. No ligzdošanas vietas viņi nereti aizpeld tūkstošiem kilometru tālu. Reizi gadā pingvīni maina spalvu. Jaunās spalvas aug zem vecajām un izstumj vecās laukā. Metot spalvu, pingvīns zaudē spēju peldēt ūdenī, līdz ar to arī iegūt barību. Pingvīni atsāk baroties tikai pēc tam, kad ataug spalvas. Šajā periodā pingvīns zaudē trešo daļu savas masas.

Pingvīnu ģintis un sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pingvīnveidīgo kārta (Sphenisciformes)

  1. «World Bird List: Kagu, sunbittern, tropicbirds, loons, penguins, petrels, 2020». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 27. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 6. februārī.
  2. CRC Handbook of Avian Body Masses by John B. Dunning Jr. (Editor). CRC Press (1992), ISBN 978-0-8493-4258-5.
  3. «Little Penguin». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 4. decembrī. Skatīts: 2011. gada 4. decembrī.
  4. «A review of isabellinism in penguins». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 8. augustā. Skatīts: 2007. gada 8. augustā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]