Pāriet uz saturu

Zemesvilks

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Zemesvilki)
Zemesvilks
Proteles cristata (Sparrman, 1783)
Zemesvilks
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
ApakškārtaKaķveidīgie (Feliformia)
DzimtaHiēnu dzimta (Hyaenidae)
ĢintsZemesvilki (Proteles)
SugaZemesvilks (Proteles cristata)
Izplatība
Zemesvilks Vikikrātuvē

Zemesvilks (Proteles cristata) ir neliela auguma hiēnu dzimtas (Hyaenidae) plēsējs, kas ir vienīgā suga zemesvilku ģintī (Proteles). Tas mājo Āfrikas austrumos un dienvidu daļā, dzīvojot klajās, sausās vietās, kurās aug koki un krūmi. Atšķirībā no citām hiēnām zemesvilks barojas ar kukaiņiem, galvenokārt ar termītiem.

Jaunākie pētījumi liecina, ka zemesvilks savā attīstības gaitā no pārējām hiēnām ir atdalījies visagrāk, apmēram pirms 10 miljoniem gadu.[1] Ģints zinātniskais nosaukums — Proteles — sastāv no diviem grieķu vārdiem (protos un teleos), kas abi kopā latviski nozīmē "pabeigts no priekšpuses", atspoguļojot faktu, ka priekškājām zemesvilkam ir pieci pirksti, bet pakaļkājām četri pirksti.[2] Sugas zinātniskais vārds — cristatus — atvasināts no latīņu valodas un latviski nozīmē "nodrošināts ar ķemmi", atspoguļojot to, ka zemesvilkam ir krēpes.[2]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Uz kakla un muguras viduslīnijas zemesvilkam aug garas krēpes
Zemesvilka ausis ir lielas un smailas

Zemesvilks ir vismazākais hiēnu dzimtā. Tā ķermenis bez astes ir 55—80 cm, augstums skaustā 40—50 cm,[3] svars 7—10 kg, reizēm sasniedzot 15 kg.[2] Dienvidos dzīvojošie zemesvilki ir nedaudz mazāki nekā austrumu populācijas īpatņi, pirmie parasti ir zem 10 kg, otrie apmēram 14 kg smagi.[4] Zemesvilks atgādina ļoti tievu svītraino hiēnu ar slaidu purnu. Tam ir garas priekškājas un slīps ķermenis. Ausis lielas un smailas, līdzīgas svītrainās hiēnas ausīm.[2]

Zemesvilka matojums ir bāli brūnā vai dzeltenbrūnā krāsā, ar trim melnām vertikālām svītrām pār katru sānu un dažām diagonālām svītrām pāri priekškājām un pakaļkājām, kā arī uz kājām ir vairākas sīkākas līnijas. Tam ir arī garas krēpes, kas aug uz kakla un muguras viduslīnijas. Stresa situācijās zemesvilka krēpes saslienas, un dzīvnieks izskatās lielāks. Samērā garā aste (apmēram 20—30 cm) ir kupla un ar melnu galu.[5] Zobi un galvaskauss ir līdzīgi kā pārējām hiēnām, bet sīkāki un smalkāki. Dzerokļi nelieli, tapveida, piemēroti kukaiņu ēšanai,[6] bet ilkņi paredzēti tikai pašaizsardzībai.[5] Kā visām hiēnām zemesvilkam ir divi anālie dziedzeri, kuru sekrētu tas izmanto teritorijas iezīmēšanai.

Zemesvilks mājo atklātos, sausos zālājos un krūmājos, izvairoties no kalniem.[5] Tas vienmēr apmetas vietās, kur dzīvo sausās zāles termīti (Hodotermitidae), tā kā tie ir zemesvilka galvenā barība. Šīs dzimtas termīti barojas ar sausu, sakaltušu zāli, un tie galvenokārt ir izplatīti stipri noganītos zālājos un savannā, lauksaimniecības ganības ieskaitot.

Zemesvilki ir ļoti uzmanīgi un bikli, pa dienu guļot alās un barojoties naktī.[6] Ziemas periodā, kad kļūst vēss, tas kļūst aktīvs arī gaišajā diennakts laikā.[7] Par zemesvilkiem izveidojies maldīgs uzskats, ka tie ir vientuļnieki. Tomēr tie veido monogāmus, ilglaicīgus pārus, kopīgi audzinot mazuļus.[8]

Katrai ģimenei ir sava teritorija, kuru apsargā un iezīmē abi dzimumi, izmantojot anālā dziedzera sekrētu. Tas ir melnā krāsā un biezs, atgādinot smēri. Ļoti bieži atzīmes tiek veiktas termītu kalnu tuvumā. Apgaitas laikā atzīmju skaits strauji pieaug, tām atrodoties pat 50 metru attālumā vienai no otras. Viens zemesvilks stundas laikā var veikt līdz 60 atzīmēm jeb 200 atzīmēm nakts laikā.[4] Ja kāds svešs zemesvilks ienāk teritorijā, tas tiek padzīts līdz pašām robežām.[4] Ja svešinieks tiek noķerts, uzsākas cīņa.[4] Teritoriju robežas parasti tiek pārkāptas pārošanās sezonā. Ja zemesvilkiem sāk trūkt barības, teritoriju robežas tiek aizmirstas un vienā teritorijā var dzīvot līdz 3 pāriem.[9]

Vienam pārim var būt līdz 10 migām. Parasti tiek izmantotas pamestas cauruļzobju, slaidkāju un dzeloņcūku alas,[7] retāk dabīgi veidotas alas. Zemesvilki, ja nepieciešams, arī paši rok migas, kā arī, izmantojot slaidkāju rakumus, tie tiek paplašināti.[9] Alas tiek mainītas ik pēc 6 mēnešiem, vienā periodā izmantojot vienu vai divas alas. Vasaras laikā zemesvilki naktīs atpūšas arī ārpus alas, guļot zem zemes tikai dienas karstumā.

Zemesvilki nav ātri skrējēji, kā arī tie nespēj sevi īpaši aizstāvēt no lielajiem plēsējiem, tādēļ, ja to izbiedē, tas parasti bēg pa savām pēdām atpakaļ, cenšoties sajaukt savas pēdas vajātājam. Ja to kāds plēsējs panāk, zemesvilks saslien krēpes, cenšoties izskatīties lielāks un spēcīgāks, kā arī tas izšļāc anālo dziedzeru smirdīgo sekrētu.[3]

Zemesvilks barību meklē, izmantojot savu izcilo dzirdi un ožu

Zemesvilks galvenokārt barojas ar termītiem, vienas nakts laikā apēdot apmēram 250 000 termītu, kurus tas uzlaiza ar savu garo, lipīgo mēli.[4] Visiecienītākie ir Trinervitermes ģints termīti.[4] Barību zemesvilks meklē, izmantojot savu izcilo dzirdi un ožu.[9] Atšķirībā no cauruļzobja zemesvilks nerok un nebojā termītu māju, kā arī nekad neizēd tukšu visu ligzdu, tādējādi termītu saime netiek izpostīta, un tā samērā ātri atjaunojas. Zemesvilks pie izmantotas ligzdas atgriežas tikai pēc dažiem mēnešiem.[7] Ziemas periodā un lietus sezonā iespēja baroties ar termītiem samazinās, tādēļ zemesvilks sāk baroties arī ar citu ģinšu termītiem, piemēram, Hodotermes, Odontotermes un Macrotermes,[4][9] kā arī ar citiem kukaiņiem, to kāpuriem un olām, retos gadījumos ar maziem zīdītājiem un putniem.[9] Atšķirībā no citām hiēnām zemesvilks nebarojas ar maitu un nemedī lielākus zīdītājus.[5][7] Lai arī dabā var novērot zemesvilkus barojamies pie maitas, tomēr šie plēsēji patiesībā barojas nevis ar gaļu, bet gan ar kāpuriem un vabolēm.[5]

Vairošanās sezona ir atkarīga no izplatības reģiona, bet parasti tā ir rudenī vai pavasarī. Vairošanās sezonas laikā vientuļie zemesvilku tēviņi klejo, lai atrastu un nodibinātu savu teritoriju, kā arī, lai atrastu savu pāri. Dominanti tēviņi, ja ir iespēja, sapārojas arī ar mazāk dominantu tēviņu mātītēm, kas mājo kaimiņteritorijās.[4] Šādi tēviņu klejojumi kaimiņteritorijās bieži beidzas ar savstarpējiem kautiņiem.[2] Arī mātītes pie mazākās iespējas labprāt sapārojas ar dominantiem tēviņiem, kas vairo iespēju, ka dominantais tēviņš paliks kopā ar mātīti, lai audzinātu mazuļus.[4]

Grūsnības periods ilgst 89—92 dienas.[2][4] Lietus sezonā, kad termīti ir visaktīvākie,[6] piedzimst 2—5 mazuļi (visbiežāk 2—3). Tie ir ar atvērtām acīm, bet nevarīgi un bezpalīdzīgi. Piedzimstot mazulis sver 200—350 g.[2] Pirmās 6—8 nedēļas mazuļi, vecāku nepārtraukti apsargāti, pavada migā. Tēviņš pavada īpaši daudz stundas (līdz 6 stundām), pieskatot mazuļus, kamēr mātīte dodas barības meklējumos.[4][9] Sasniedzot 3 mēnešu vecumu, māte pamazām pārtrauc zīdīt mazuļus un, vecāku pavadīti, tie dodas baroties ar termītiem. Apmēram 4 mēnešu vecumā tie kļūst patstāvīgi, lai gan bieži paliek migā ar vecākiem līdz nākamajam metienam. Dzimumbriedumu jaunie zemesvilki sasniedz 1,5—2 gadu vecumā.[2]

Daļa sistemātiķu zemesvilkam izdala 2 pasugas, bet citi uzskata, ka suga ir monotipiska.[2][4][10]

  1. Molecular systematics of the Hyaenidae: Relationships of a relictual lineage resolved by a molecular supermatrix
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 2,8 Rieger, Ingo (1990). "Hyenas". In Parker, Sybil P. Grzimek's Encyclopedia of Mammals. 3. New York, NY: McGraw-Hill Publishing Company. ISBN 0-07-909508-9.
  3. 3,0 3,1 Goodwin, George G. (1997). "Aardwolf". In Johnston, Bernard. Collier's Encyclopedia. I: A to Ameland (1st ed.). New York, NY: P.F. Collier.
  4. 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 Mills, Gus; Harvey, Martin (2001). African Predators. Washington, DC: Smithsonian Institution Press. ISBN 1-56098-096-6.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Nowak, Ronald M. (2005). Walker's Carnivores of the World. Baltimore, MD: The Johns Hopkins University Press. ISBN 0-8018-8032-7.
  6. 6,0 6,1 6,2 Hoiberg, Dale H., ed. (2010). "Aardwolf". Encyclopædia Britannica. I: A-Ak - Bayes (15th ed.). Chicago, IL: Encyclopædia Britannica, Inc. ISBN 978-1-59339-837-8.
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 Brottman, Mikita (2012). Burt, Jonathon, ed. Hyena. Animal. London, UK: Reaktion Books. pp. 28–32. ISBN 978-1-86189-9217.
  8. Koehler, C. E.; Richardson, P. R. K. (1990). "Proteles cristatus". Mammalian Species. American Society of Mammalogists. 363: 1–6. JSTOR 3504197
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 Richardson, Phillip K. R.; Bearder, Simon K. (1984). "The Hyena Family". In MacDonald, David. The Encyclopedia of Mammals. New York, NY: Facts on File Publication. ISBN 0-87196-871-1.
  10. Wozencraft, W.C. (2005). "Order Carnivora". In Wilson, D.E.; Reeder, D.M. Mammal Species of the World: A Taxonomic and Geographic Reference (3rd ed.). Johns Hopkins University Press. p. 573. ISBN 978-0-8018-8221-0. OCLC 62265494

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]