Ģenerālplāns "Ost", saīsinājumā GPO (vācu: Generalplan Ost — 'Ģenerālplāns "Austrumi"') bija dokumentu kopums, plānu, plānu projektu un atskaišu komplekss, kas veltīts t.s. "austrumu teritoriju" kolonizēšanai pēc Vācijas uzvaras II Pasaules karā. Koncepciju izstrādāja 1939. gada oktobrī izveidotā Vācu valstiskuma nostiprināšanas reihskomisariāta (RKF) vadībā (reihskomisārs Heinrihs Himlers), kā okupēto teritoriju kolonizācijas un pārvācošanas teorētisko pamatu.
Kas attiecas uz latviešu likteni gadījumā, ja Vācija uzvarētu karā, to pauž 1942. gada rudenī izstrādātais "Kolonizēšanas ģenerālplāns" (Generalsiedlungsplan), kas paredzēja pievienot Lielvācijai 330 000 km² plašu teritoriju, nometināt tajā 12 210 000 vāciešus, pirms tam deportējot aiz Urāliem 30 800 000 vietējo iedzīvotāju (95% poļu, 50% igauņu, vairāk nekā 50% latviešu, 85% lietuviešu un 100% latgaliešu[1]), bet pārējos piespiedu kārtā pārvācojot.[2]
