Pāriet uz saturu

Žagata

Vikipēdijas lapa
Žagata
Pica pica (Linnaeus, 1758)
Žagata
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
DzimtaVārnu dzimta (Corvidae)
ĢintsŽagatu ģints (Pica)
SugaŽagata (Pica pica)
Izplatība


Žagatas izplatības areāls iekrāsots dažādās krāsās atbilstoši dažādām pasugām:

  Pica pica pica
  Pica pica bactriana
  Pica pica camtschatica
  Pica pica fennorum
  Pica pica leucoptera
  Pica pica melanotos
Žagata Vikikrātuvē

Žagata jeb Eiropas žagata (Pica pica) ir vidēja auguma vārnu dzimtas (Corvidae) putns. Izdala 6 pasugas.[1] Vairākas kādreizējas pasugas mūsdienās izdala kā atsevišķas sugas (Korejas žagata (Pica serica), Magriba žagata (Pica mauritanica), Asīrijas žagata (Pica asirensis), melnmuguras žagata (Pica bottanensis)). Toties pasuga P.p.hemileucoptera pievienota Krievijā un Centrālāzijā dzīvojošajai pasugai P.p.bactriana.[1]

Žagata ir sastopama visā Eiropā un lielā daļā Āzijas. Tā ir vienīgā Eiropā sastopamā žagatu suga (izņemot Pireneju pussalu).

Latvijā žagata ir parasta ligzdotāja un nometniece. Saskaņā ar 2009. gada pētījumiem ligzdojošo pāru skaits Latvijā, salīdzinot ar 2006. gadu, palielinās.[2] Labprāt apmetas apdzīvotās vietās vai to tuvumā, arī lielās pilsētās. Ligzdai izvēlas apstādījumus, krūmainus ūdenstilpju krastus.[3]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Žagata lidojumā
Žagatas Āfrikas pasugai (P. p. mauretanica) ap acīm ir zilgana āda bez apspalvojuma

Žagatas ķermeņa garums ir 40—51 cm garš,[4] pieaugušiem putniem no kopējā ķermeņa garuma vairāk kā 50% ir astes garums. Spārnu plētums 52—62 cm, svars 200—250 g.[4] Tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm.[5]

Galva, kakls, mugura un krūtis ir melnas ar zaļganvioletu metālisku spīdumu. Vēdera un plecu apspalvojums ir spoži baltā krāsā. Spārni ir divās krāsās: balti ar melnu, melnajām spalvām ziliviolets metālisks spīdums. Aste melna ar vizuļojošu zaļganvioletu spīdumu. Kājas un knābis melni. Jauno putnu apspalvojuma krāsa ir līdzīga pieaugušajiem putniem, tikai to melnajām spalvām trūkst metāliskā spīduma.

Žagatas ir lielas pļāpas. Katru reizi, kad tās lido viena otrai garām, tās sāk vicināt biežāk un spēcīgāk spārnus un skaļi žadzināt. Kad žagata nolaižas uz zemes, tā asti tur augstu gaisā, un tikai pēc nosēšanās tā lēnām un rūpīgi nolaiž asti. Uz zemes žagata gan staigā, gan lec ar abām kājām sāniski ar viegli paplestiem spārniem.

Žagatai ļoti patīk spīdīgi priekšmeti, kurus tā pie iespējas savāc un noslēpj. Žagatu slēptuvēs ir atrasti gan zelta gredzeni, gan ķēdītes.[6] Žagata ir viens no retajiem dzīvniekiem[7] un vienīgais putns, kas sevi atpazīst spogulī.[8] Ar žagatām tika veikts eksperiments, piestirpinot pie tām sarkanu uzlīmi, kuru varēja ieraudzīt tikai spogulī. Žagatas sevi apskatot spogulī, atbrīvojās no uzlīmes.[9]

Pilsētu žagatas ir diezgan droši putni, bet lauku apvidos dzīvojošās žagatas ir kautrīgākas un uzmanīgākas. Reizēm ir novērots, ka vairākas žagatas kooperējas, lai pakaitinātu kaķi. Ziemas periodā žagatas veido nelielus barus, kas kopīgi barojas un nakšņo.

Žagata ligzdai būvē skraju zaru jumtiņu

Žagata ir visēdāja un apēdīs jebkuru pieejamu dzīvnieku izcelsmes barību. Tā izēd citiem putniem olas un putnēnus, tā barojas ar kukaiņiem, tārpiem, maitu, graudiem, sēklām, augļiem un ogām. Tās mēdz baroties arī ar mājdzīvnieku barību un rakņāties pa atkritumu tvertnēm.

Žagatas ir monogāmas un veido pārus uz mūžu. Ligzda parasti tiek iekārtota krūmos[3] vai augstos kokos. Tā tiek sakrauta no zariem, māliem un dubļiem, un pārsegta ar skraju zaru jumtu. Ligzdu žagata oderē ar smalkām saknītēm. Žagatas ligzdo aprīlī, maijā.[10] Dējumā ir 5—8 olas. Tās ir gaiši zaļas ar brūniem raibumiņiem.[3] Inkubācijas periods ilgst 20 dienas, olas perē tikai mātīte. Putnēniem apspalvojums izaug pēc 26—31 dienas.[10]

Žagatas dzīves ilgums ir 8—15 gadi.[4]

Žagatas ola

Žagatai ir 6 pasugas:[1]

  1. 1,0 1,1 1,2 World Bird List: Crows, mudnesters, birds-of-paradise, 2020
  2. «Latvijas parasto putnu skaita pārmaiņas pēdējos piecos gados». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. augustā. Skatīts: 2011. gada 11. martā.
  3. 3,0 3,1 3,2 J. Baumanis V. Klimpiņš "Putni Latvijā", 1997. ISBN 9984-04-585-4
  4. 4,0 4,1 4,2 Facts About Common Magpie
  5. The Birds of the Western Palearctic [Abridged]. OUP. 1997. ISBN 0-19-854099-X.
  6. Bird Intelligence -- European Magpie
  7. «Mirror-Induced Behavior in the Magpie (Pica pica): Evidence of Self-Recognition». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 19. novembrī. Skatīts: 2008. gada 21. augustā.
  8. Frans de Waal, The Age of Empathy: Nature's Lessons for a Kinder Society (New York: Harmony Books, 2009), 149.
  9. «Magpies Challenge Bird Brain Myth». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 11. augustā. Skatīts: 2010. gada 12. oktobrī.
  10. 10,0 10,1 Magpie Pica pica

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]