Pāriet uz saturu

Asinis

Vikipēdijas lapa
Cilvēka asinis

Asinis ir šķidrie saistaudi, kuru galvenā masa nemitīgi kustas. Tās ir eritrocītu, leikocītu un asins plātnīšu suspensija asins plazmā. Asinis kopā ar limfu un audu šķidrumu veido organisma iekšējo vidi. Pieaugušam cilvēkam ir 4—6 litri asiņu, kas ir 6—8% ķermeņa masas. Fizioloģiska miera stāvoklī viss asiņu daudzums necirkulē, jo daļa atrodas asiņu depo orgānos (aknās, liesā, sarkanajās kaulu smadzenēs).[1]

No šī kopējā daudzuma 40—50% ir asins formelementi — asinsķermenīši, bet 55—60% ir šķidra starpšūnu viela — asins plazma.[2]

Cilvēka asinis savas funkcijas var veikt tikai tad, ja tās nemitīgi riņķo pa slēgtu asinsrites sistēmu.

No kreisās: eritrocīts, trombocīts, leikocīts
Cilvēka asiņu formelementi
Nosaukums Daudzums μl asiņu
Eritrocīti 4,5 līdz 5,5 milj.
Leikocīti 4000 — 11000
  Granulocīti  
  Neitrofilie 2500 — 7500
Eosinofilie 40 — 400
Bazofilie 10 — 100
Limfocīti 1500 — 3500
Monocīti 200 — 800
Trombocīti 300000

Asinis sastāv no formelementiem, jeb asinsķermenīšiem un asins plazmas. Asins formelementus veido eritrocīti (sarkanie asinsķermenīši), leikocīti (baltie asinsķermenīši) un asins plātnītes, jeb trombocīti. Plazmas un formelementu daudzums nosaka asiņu stigrību, jeb iekšējo berzi — jo vairāk formelementu un plazmas olbaltumvielu, jo lielāka stigrība.[1]

Asins plazma ir asiņu šķidrā daļa — iedzeltens, puscaurspīdīgs šķidrums, kas sastāv no neorganiskām un organiskām vielām. Plazmā ietilpstošo ķīmisko savienojumu un ķīmisko elementu skaits ir ļoti liels. Asins plazmas sastāvā ir apmēram 93% ūdens, 7,3g/100ml olbaltumvielas (albumīni, globulīni, fibrinogēns), elektrolīti (<1% no kopējās plazmas masas), gāzes (CO2; O2; N2), barības vielas (glikoze un citi ogļhidrāti, aminoskābes, lipīdi, holesterīns, vitamīni, mikroelementi), vielmaiņas produkti (urīnviela, kreatinīns, urīnskābe, bilirubīns), hormoni u.c.[3] Bez olbaltumvielām, polipeptīdiem, aminoskābēm, lipīdiem, ogļhidrātiem, kurus asins plazma pievada šūnām struktūrelementu atjaunošanai, jaunu vielu sintēzei un arī kā enerģētisko materiālu, asins plazma transportē dažādus fermentus, hormonus, vitamīnus. Asins plazma transportē arī ogļskābo gāzi. Asinīs konstatēto makroelementu un mikroelementu spektrs aptver gandrīz visus Mendeļejeva periodiskās sistēmas elementus, kas liek domāt, ka nav šķidruma ar sarežģītāku ķīmisko sastāvu kā asins plazma. Praktiski nav iespējams asins plazmu izgatavot mākslīgi — tāpēc, ja zaudēts daudz asiņu, cilvēku glābj tikai donora asinis.

Eritrocīti (sarkanie asinsķermenīši)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eritrocīti

Eritrocīti (erythros — sarkans, kytosšūna) ir vienas no vismazākajām cilvēka šūnām: to diametrs ir tikai apmēram 7µm.[4] Piecos litros asiņu ir apmēram 25 triljoni eritrocītu (apm. 4 — 5 miljoni eritrocītu uz 1 mm3 vīriešiem un 3,5 — 4,5 miljoni eritrocītu uz 1 mm3 sievietēm). Jaundzimušajiem parasti ir ap 6 miljoni eritrocītu uz vienu asins kubikmilimetru, kā arī augstienēs un augstu kalnos dzīvojošiem to arī ir ap 6 miljoni, bet zemienēs dzīvojošiem — mazāk. Stāvokli, kad cilvēkam ir pazemināts eritrocītu un/vai hemologlobīna daudzums asinīs, sauc par mazasinību. Eritrocītu frakcija asins tilpumā ir hematokrīta indekss — tas atspoguļo plazmas un eritrocītu tilpuma attiecības (veselam cilvēkam tas ir 40-45%). Eritrocītiem ir abpusējie ieliektas lēcas forma — šāda forma ievērojami palielina eritrocītu virsmu. Ir aprēķināts, ka visu cilvēka eritrocītu summārā virsma ir apmēram 1500 reizes lielāka par cilvēka ķermeņa virsmu. [5] Nobriedušiem cilvēka eritrocītiem nav kodola, un visa to citoplazma ir maksimāli piesātināta ar dzelzi saturošu pigmentuhemoglobīnu (Hb). Tieši hemoglobīns piešķir asinīm tumši sarkano nokrāsu. Tas viegli pievieno skābekli un transportē to. Ogļskābo gāzi galvenokārt transportē asins plazma, bet hemoglobīns arī var veidot savienojumus ar oglekļa dioksīdu. Hemoglobīna savienojumi ar skābekli viegli disociē atkarībā no gāzes koncentrācijas vidē — audos, kuros ir zema skābekļa koncentrācija, no hemoglobīna atbrīvojas skābeklis, bet plaušās, kur skābekļa koncentrācija ir augstāka, no hemoglobīna atbrīvojas oglekļa dioksīds. Eritrocītiem piemīta arī eritrocītu rezistence — spēja pretoties osmotiskā spiediena maiņai. Eritrocīti uzbriest hipotoniskā šķīdumā, bet hipertoniskā sarūk, membrāna bojājas līdz izšķīst — notiek hemolīze. Galvenās eritrocītu funkcijas ir transporta funkcija, aizsargfunkcija, onkotiskā spiediena uzturēšana un buferfunkcija. Tie piedalās arī ūdens — sāļu maiņā un skābju — sārmu līdzsvarā. Eritrocītu dzīves ilgums ir 3—4 mēneši, jeb 100—120 dienas. To sabrukšanas produktus izdala ar žulti. Sarkanie asinsķermenīši veidojas nepārtraukti, visu mūžu: ik sekundi asins plūsmā nonāk vairāki miljoni jaunu, nobriedušu eritrocītu. Jauno eritrocītu veidošanās, jeb eritropoēze notiek sarkanajās kaulu smadzenēs eritropoetīna ietekmē, kas producējas nierēs, samazinoties skābekļa parciālajam spiedienam asinīs. Veco eritrocītu bojāeja notiek liesā, nedaudz aknās un arī kaula smadzenēs — tur mehāniski neizturīgās šūnas sabrūk, atbrīvojot hemoglobīnu.

Leikocīti (baltie asinsķermenīši)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Leikocīti (leukos — balts, kytosšūna) ir daudzveidīgas, bezkrāsainas šūnas ar kodolu. Tie atrodas ne tikai asinīs, bet arī limfā (limfocīti). Leikocīti ir palīgi cīņā ar mikroorganismu izraisītām infekcijām un savu funkciju veic aiz asinsvadu sieniņām. To skaits ir 5,1—5,4 miljoni µm vīriešiem un 4,6—4,8 µm sievietēm.[3] Leikocīti ir lielāki par eritrocītiem. Izšķir leikocītus ar bezgraudaino citoplazmu (agranulocīti) un leikocītus ar graudaino citoplazmu (granulocīti). Variē arī leikocītu kodola forma. Dažiem leikocītiem tas nav kompakts, bet sastāv no vairākām daļām. Dažām leikocītu formām dzīves ilgums ir 2—3 dienas. Leikocīti veidojas sarkanajās kaulu smadzenēs, liesā un limfmezglos.

Leikocītu forma dzīves laikā mainās. Tie atgādina mazas amēbas, un tie spēj amēbveidīgi pārvietoties, piemēram, leikocīti spēj iziet cauri asinsvadu kapilāru sieniņai, kas sastāv no vienas šūnu kārtas, šīs šūnas it kā atbīdot. Ārpus kapilāriem tie aktīvi virzās uz iekaisuma vietām, bojātiem, iekaisušiem audiem. Tie satur fermentus, kas piedalās organisma bojāto, atmirstošo audu sagremošanā. Cilvēka dzīves laikā organismā ļoti daudz šūnu noveco, atmirst, to vietā veidojas jaunas. Leikocīti novērš organisma piesārņošanos ar šādiem atmirušiem produktiem, kā arī iznīcina organismā iekļuvušos svešķermeņus. Nonācis pie svešā objekta, leikocīts to aptver un cenšas noārdīt. Šajā cīņa leikocīti bieži iet bojā arī paši un kopā ar noārdīto šūnu atliekām veido strutas. Šo leikocītu funkciju — organismā iekļuvušo svešo organisko un neorganisko daļiņu satveršanu Mečņikovs sauc par fagocitozi, bet pašu leikocītus — par fagocītiem jeb rijējšūnām.

Granulocīti, jeb graudainie leikocīti ir ar graudainu citoplazmu. Tie ir apmēram divas reizes lielāki kā eritrocīti. Granulocīti dzīvo no 12 stundām līdz 3 dienām. Granulocītiem, atkarībā no uzbūves un funkcijām ir dažādi veidi:

  • neitrofilie — aptuveni puse no visiem leikocītiem. Neitrofilo leikocītu kodoli ir ar 2—5 segmentiem. šie formelementi satur specifiskas neitrofilas granulas un lizosomas un veido organisma pirmo aizsarglīniju. Atstājot asinsvadu, iekaisuma perēklī šie leikocīti kļūst par makrofāgu, bet vēlāk par strutu ķermenīti. Neitrofilo leikocītu mikrofāgi ir segmentkodolainie, bet jaunās, nenobriedušās šūnas — stabiņkodolainie.
  • eozinofilie (acidofilie) — to ir 100 reižu mazāk kā neitrofilo. Šiem formelementiem ir bazofila citoplazma ar acedofiliem graudiņiem un segmentētu kodolu. Tie regulē alerģiskā iekaisuma reakciju, iznīcina svešas olbaltumvielas, kā arī sagremo tuklo šūnu un bazofilo leikocītu granulas.
  • bazofilie — to ir 400 reižu mazāk nekā neitrofilo. Šūnas satur bazofilas granulas ar heparīnu un histamīnu. Tie piedalās asinsrecē un imūnajās reakcijās.

Agranulocīti jeb bezgraudainie leikocīti nesatur granulas. Tie dzīvo 100—300 dienas. Agranulocītiem, atkarībā no uzbūves un funkcijām ir dažādi veidi:

  • limfocīti — otra skaitliski lielākā leikocītu grupa (20—30%). Tie ir šūnas ar apaļu kodolu, bazofilu citoplazmu un nespecifiskiem graudiņiem. Limfocīti piedalās šūnu un humorālā imunitātē. Šūnas imunitāti nodrošina T-limfocīti, kas ražo limfokinīnus, bet humorālo imunitāti nodrošina B-limfocīti, kas ražo antivielas.
  • monocīti — to daudzums ir 3—8% no visu leikocītu skaita. Tie ir lielākie agranulocīti un saistaudos aiz asinsvada sienas pārvēršas par kustīgu vai nekustīgu makrofāgu. Tie nodrošina nespecifisko imunitāti un ražo lizozīmu un interferonu.
Trombocīti

Trombocīti (thrombos — pika), jeb asins plātnītes ir vismazākie asiņu formelementi. Tie nav šūnas, bet tikai no šūnas atrāvušās citoplazmas piciņas — citoplazmas fragmenti. Tie ir ļoti sīki — apmēram 3µm diametrā. Vienā kubikmilimetrā asiņu ir 200000 — 300000 trombocītu. Saskarē ar gaisu vai nelīdzenu virsmu trombocīti sabrūk. Šajā procesā no trombocītiem atbrīvojas vielas, kas ierosina asins recēšanu. Asins recēšana ir ķēdes reakcijas, kas sastāv no daudziem posmiem. Šo reakciju rezultātā asins plazmas sastāvā ietilpstošā olbaltumvielafibrinogēns — pārvēršas nešķīstošā, šķiedrainā olbaltumvielāfibrīnā. Fibrīna šķiedras izveido biezu tīklu, kurā iestrēdz asins šūnas un izveidojas receklis jeb trombs, kas aizsprosto brūci. Iedzimtu slimību, kurai raksturīga ļoti vāja asins sarecēšana, sauc par hemofiliju.

Asinsrades orgāni

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Cilvēka asinis 1000 reižu palielinājumā

Asiņu formelementi nepārtraukti noārdās, un to vietā stājas citi, kas veidojas asinsrades orgānos — sarkanajās kaulu smadzenēs, aizkrūtes dziedzerī, limfmezglos un liesā.

Asins funkcijas organismā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asinis savas funkcijas var veikt tikai un vienīgi cirkulējot pa asinsrites sistēmu.

  • Transportfunkcija — asinis pārnes elpošanas gāzes (skābekli, ogļskābo gāzi), plastiskos un enerģētiskos resursus šūnām (ogļhidrātus, olbaltumvielas, taukus), vielmaiņas galaproduktu (urīnvielu, urīnskābi u.c.), ar nesējvielām nogādā hormonus, vitamīnus un enzīmus mērķšūnām, kā arī uzņem un sadala vielmaiņas procesā radīto siltumu vienmērīgi pa visu organismu;
  • Homeostāzes uzturēšana — uztur relatīvi nemainīgu izšķīdušo vielu koncentrāciju, temperatūru un pH līmeni (asiņu reakcija ir vāji sārmaina — fizioloģiskos apstākļos pH 7,37—7,43);
  • Aizsargfunkcija — asinis novērš asiņošanu (kavē ar asins sarecēšanu), aizsargā no patogēniem mikroorganismiem un svešiem olbaltumiem (nodrošina fagocitozi, antivielu veidošanu, imunitātes procesus, antivielu veidošanu u.c.).
  • Vielmaiņas galaproduktu (urīnviela, urīnskābe) transports un ogļskābās gāzes transports;
Pamatraksts: Asins grupas

Liela asiņu zuduma, kā arī daudzu slimību gadījumos ir vajadzīga asiņu pārliešana. Vairāku gadsimtu garumā (no 1666. gada, kad pirmo reizi tika pārlietas asinis, līdz 20. gadsimta sākumam, kad atklāja asinsgrupas) tika pētīts un mēģināts noskaidrot, kāpēc daudzos gadījumos slimniekam, pārlejot cita cilvēka asinis, iestājas nāve. Izrādījās, ka uz eritrocītu virsmas ir īpašas vielas (aglutinogēni), kas, kombinējoties ar plazmā esošajām vielām (aglutinīniem) var izsaukt asiņu salipšanu, jeb aglutināciju. Ja asinīs notiek aglutinācija, tad eritrocīti salīp piciņās, aizsprosto asinsvadus un cilvēks mirst. Ir zināmi vairāki desmiti aglutinogēnu, no kuriem svarīgākie ir ABO sistēmas aglutinogēni, Rh, Kell, Lewis sistēmas un citi aglutinogēni.

Atbilstoši ABO sistēmas aglutinogēniem, cilvēkiem izšķir 4 asinsgrupas, kas visu mūžu ir pastāvīgas un dzīves laikā nemainās. Burti norāda, kādu aglutinogēnu satur attiecīgās grupas asinis:

  • O grupa
  • A grupa
  • B grupa
  • AB grupa .

Rēzus sistēma ir jutīga uz dažādiem aglutinogēniem, kuri atrodas uz eritrocītu virsmas. Rēzus (Rh) faktors ir nozīmīgs aglutinogēns (to sauc arī par D antigēnu). Tas pirmo reizi tika atklāts pērtiķa Macacus rhesus eritrocītos. Eiropā Rh faktoru satur 85% cilvēku, tie ir rēzus pozitīvi. Un tikai 15% cilvēku šī faktora nav, tie ir rēzus negatīvi. Rēzus nesaderība var parādīties, ja māte ir Rh negatīva, bet auglis no tēva mantojis D antigēnu un Rh ir pozitīvs. Šādai grūtniecībai ir nepieciešama īpaša novērošana un terapija.

Asins pārliešana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Asins pārliešana
Asinsdonors nodod asinis.

Mūsdienās asiņu pārliešanas gadījumos tiek izmantots asiņu donors (devējs), kuram ir tāda pati asinsgrupa kā recipientam (cilvēkam, kam veic asiņu pārliešanu). Nosakot asiņu saderību, svarīgs ir arī Rēzus faktors. Katram cilvēkam ir jāzina sava asinsgrupa, lai vajadzības gadījumā varētu saņemt palīdzību vai arī to sniegt kādam citam. Asinsgrupas noteikšana pamatojas uz aglutināciju, kad ar zināmiem aglutinīniem asins plazmā bez fibrinogēna meklē nezināmo aglutinogēnu asinīs (eritrocītos). Ja notiek aglutinācija, tad veidojas tiltiņi starp eritrocītiem un tie salīp kopā. Pēc tam notiek hemolīze, kuru izraisa komplementa sistēmas aktivācija, veidojot hemolizīnus, kas šķīdina eritrocīta apvalku.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. 1,0 1,1 L. Aberberga-Augškalne. <<Fizioloģija rehabilitologiem>>. 127.lpp. SIA Nacionālais apgāds, 2002. ISBN 9984-26-087-9
  2. Egle. Bioloģijas rokasgrāmata. 251.lpp. Rīga, Zvaigzne ABC,1989. ISBN 5-405-00072-8
  3. 3,0 3,1 L. Aberberga-Augškalne. <<Fizioloģija rehabilitologiem>>. 128.lpp. SIA Nacionālais apgāds, 2002. ISBN 9984-26-087-9
  4. Egle. Bioloģijas rokasgrāmata. 251.lpp. Rīga, Zvaigzne ABC,1989
  5. A. Valtners, A. Visocka. <<Cilvēka anatomija, fizioloģija, higiēna 9. Klasei>>. 54.lpp. Rīga, Zvaigzne ABC, 1997. ISBN 9984-04-405-X