Berengars II (Itālija)

Berengars II (dzimis ap 900. gadu, miris 966. gada 4. augustā), bija Itālijas karalis no 950. gada līdz gāšanai no troņa 961. gadā, Itālijas karaļa un Svētās Romas impērijas imperatora Berengara I mazdēls.

Cēlies no Franku impērijas augstmaņu dzimtas, kurai bija cieša saistība ar Karolingiem. Pēc tēva nāves ap 923. gadu kļuva par Ivrejas markgrāfu un no 940. gada vadīja opozīciju saviem radiniekiem, karaļiem Hugo (924—947) un Lotāram II (948—950). Pēc sākotnējās neveiksmes Berengars bēga uz Austrumfranku valsti pie Otona I, bet atgriezās 945. gadā un atguva varu valstī. Kad 950. gadā Berengars beidzot kļuva par Itālijas karali, viņš kronēja savu dēlu Adalbertu par līdzvaldnieku. Lai nostiprinātu savu varu, Berengars mēģināja piespiest Lotāra II jauno atraitni Adelaidi apprecēt Adalbertu. Adelaide bija pēdējo trīs Itālijas karaļu meita, vedekla un atraitne. Adelaide atsacījās, tika ieslodzīta, bēga un lūdza Otona I palīdzību. Atraitņos palikušais Otons I 951. gadā iebruka Itālijā, apprecēja Adelaidi, kronējās par Lombardijas karali un atgriezās Vācijā. 952. gadā Berengars un Adalberts kļuva par Otona I vasaļiem. 960. gadā Berengars iebruka pāvesta valstī. Palīgā pāvestam Jānim XII ieradās Otons I, Berengara armija dezertēja un 962. gadā pāvests Otonu I kronēja par Svētās Romas impērijas imperatoru. Kad pāvests Jānis XII uzsāka slepenas sarunas ar Adalbertu, Otons I gāza pāvestu un iecēla jaunu pāvestu Leo VIII. 964. gadā Berengars padevās Otona spēkiem un atlikušos dzīves divus gadus pavadīja ieslodzījumā Bambergā.