Distonija
Distonija jeb muskuļu distonija ir hiperkinēzes veids, kas izpaužas kā lēna nepatvaļīga permanenta kontrakcija ar nevienmērīgu tonusa paaugstināšanos dažādās muskuļu grupās. Tas ir neiroloģisks simptoms, kas liecina par centrālās nervu sistēmas slimību. Šis stāvoklis neietekmē cilvēka intelektuālo attīstību, bet bieži ir sociālās atstumtības cēlonis, jo ārējā izskata kroplības dēļ daudzi mēdz uzskatīt slimniekus par garīgi atpalikušiem.[1]
Klasifikācija un simptomi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ģeneralizēta distonija iesaista visu ķermeni vai tā lielāko daļu. Fokāla (lokāla) distonija skar tikai noteiktus locekļus, tā ir multifokāla, ja skar vismaz divus nesaistītus locekļus. Ja tā ietver blakus ķermeņa daļas, runā par segmentālo distoniju. Hemidistonija skar tikai vienu ķermeņa pusi.
Pie lokālām distonijām pieder sejas vai acu plakstiņu spazma, laringospazma, kakla spazma u.c. Ģeneralizētā jeb torsijas distonija bieži sākas ar kakla spazmu. Vēlāk tā izplatās, izraisot ķermeņa griešanos ap savu asi un muguras muskuļu savilkšanos ar piespiedu pozas ieņemšanu. Mugurkauls izliecas uz priekšu kakla un jostas daļā. Staigājot, sēžot, stāvot mugurkauls izliecas dažādos virzienos. Dažos gadījumos šī stājas deformācija apgrūtina gaitu un pat izraisa nespēju staigāt (abāzija) un sevi apkopt. Miegā distonija parasti izzūd.
Dažreiz distonijas apzīmē ar iesaistīto orgānu nosaukumiem. Piemēram, oromandibulārā (no latīņu oris - mute, mandibula - apakšžoklis) forma izraisa spazmas žokļa, lūpu un mēles muskuļos, radot problēmas ar runāšanu un rīšanu.[2]
Cēloņi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Primārās muskuļu distonijas rašanās cēloņi ne vienmēr ir skaidri. Sekundāri tā attīstās visbiežāk kā komplikācija bērnu cerebrālai triekai (70% slimnieku), deģeneratīvām centrālās nervu sistēmas slimībām (piemēram Halevordena-Špatsa slimība (Hallervorden-Spatz disease)), dažām autoimūnām slimībām, piemēram 40 – 60 % izkaisītās sklerozes slimnieku, smadzeņu infekcijām (encefalīts, arahnoidīts u.c), galvas traumām un organiskiem bojājumiem (trieka, audzējs), saindēšanai ar oglekļa monoksīdu, saindēšanai ar medikamentiem.[3]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Dzirkstele.diena.lv : Savlaicīgi ārstējot muskuļu distoniju, pacienti spēj atgriezties normālā dzīvē. http://dzirkstele.diena.lv/veseliba/savlaicigi-arstejot-muskulu-distoniju-pacienti-spej-atgriezties-normala-dzive-6712 Arhivēts 2016. gada 7. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Charulata Sankhla, Eugene C Lai, Joseph Jankovic. «Peripherally induced oromandibular dystonia.». J Neurol Neurosurg Psychiatry 1998. Skatīts: 2014.
- ↑ WebMed. Dystonia: Causes, Types, Symptoms, and Treatments. http://www.webmd.com/brain/dystonia-causes-types-symptoms-and-treatments
|
| Klasifikācija | |
|---|---|
| Ārējie resursi |