Eiropas dižskābardis
| Eiropas dižskābardis Fagus sylvatica L. | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Tips | Segsēkļi (Magnoliophyta) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Dižskābaržu rinda (Fagales) |
| Dzimta | Dižskābaržu dzimta (Fagaceae) |
| Ģints | Dižskābarži (Fagus) |
| Suga | Eiropas dižskābardis (F. sylvatica) |
 Eiropas dižskābardis Vikikrātuvē | |
Eiropas dižskābardis, arī parastais dižskābardis (latīņu: Fagus sylvatica) ir dižskābaržu dzimtas koku suga Eiropā, visizplatītākais lapu koks Viduseiropā.[1] Latvijā audzēti apstādījumos un kokaugu kolekcijās, kā arī stādītas atsevišķas nelielas mežu kultūras. Lielākais Latvijas dižskābardis atrodams Aizputē. Aug galvenokārt valsts rietumdaļā, jo stipri cieš no pavasara salnām.[2] Eiropas dižskābardis ir iekļauts Latvijas meža atjaunošanai izmantojamo sugu sarakstā.
Mūsdienās Eiropas dižskābaržu meži daudzviet vairs nav dabiski, bet gan mākslīgi stādīti. Apstādījumos stādītas arī dažādas Eiropas dižskābarža šķirnes, starp kurām ir šķirnes ar sarkanīgām lapām. Neraugoties uz līdzīgo nosaukumu, dižskābarži un skābarži, kas savvaļā sastopami Lejaskurzemes mežos, pieder dažādām dižskābaržu rindas dzimtām.
Regulāri tiek zinātniski pētītas pirms 100-115 gadiem un vēlāk stādītu dižskābaržu audzes Šķēdes mežniecībā uz ZA no Talsiem, Talsu paugurainē.[3] Lielākās audzes ir ap Talsiem (Šķēde, Sukturi),[4] Kalsnavu, Tērveti, Kalētiem un Aizputi.[1]
Raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Eiropas dižskābardis, agrāk saukts par "sarkano skābardi", ir līdz 30 m un vairāk metrus augsts koks ar taisnu stumbru un sudraba pelēku mizu; ar platu, biezu lapotni, ovālām, nedaudz jomotām vai sīki zobotām, augšā tumšzaļām un spīdīgām, apakšā gaišākām lapām, kuru rudens krāsa brūngani dzeltensarkana; ar trīsšķautņainu, sarkanbrūnu, spīdīgu riekstu. Riekstu šķautnes ļoti asas, tādēļ jāuzmanās, lai nesagrieztu rokas. Riekstus izmanto pārtikā un tie kalpo par barību dažādiem dzīvniekiem.
Koksne sarkana un dod lielu siltumu, tāpēc lietota kā pirmklasīga kurināmā malka, maz noderīga būvēm, bet pietiekoši laba sīkākiem mājsaimniecības un lauksaimniecības rīkiem, traukiem un krēsliem, miza dod miecvielu, no sēklām vietumis spiež eļļu, bet augļi teicama cūku barība, no tiem pārtiek arī meža kustoņi un putni, lapas labprāt ēd liellopi un kazas, nobirušas tās teicami pakaiši.[5]
Eiropas dižskābardis spēj augt mazauglīgās smilts augsnēs, lai arī produktīvāks tas ir labi drenētās, auglīgās minerālaugsnēs. Tas aug gan skābās, gan bāziskās augsnēs ar pH līmeni no 3,5 līdz 8,5.[2] Dižskābarža augšanu pozitīvi ietekmē kaļķošana.[6] Mīl mitrumu, tomēr ilgstošu applūšanu nepacieš.[6]
Zem dižskābarža lapotnes vasarā ir ļoti maz gaismas, tādēļ zem tiem ir maz vai vispār nav citu koku paaugas un pameža, toties paša dižskābarža sējeņi ir ļoti ēncietīgi un iztur šos apstākļus.[2] Turklāt dižskābaržu mežos ir biezs nobirušo lapu slānis, kuram cauri grūti izspraukties pat lakstaugiem. Biezos dižskābaržu mežos zem vainagu klāja neaug gandrīz nekas.[2] Koks labi aug mistrojumā kopā ar parasto egli. Šādā simbiozē egles iegūst uzlabotu augsnes sastāvu, t.i. paaugstinās trūdvielu daudzums un augsne kļūst minerālvielām bagātāka, savukārt, dižskābardim izdevīgs egļu radītais apēnojums, kas ir pārāk liels citām sugām. Tāpat kā egle, dižskābardis izraisa augsnes paskābināšanos.[6]
Koka sēklas (rieksti) ir smagas un nespēj aizlidot tālu no koka, tās ir ēdamas un tādēļ izplatās ar putnu, īpaši sīļu, palīdzību.[2] Sēklas tas sāk ražot tikai 50—60 gadu vecumā un sēklu ražas ir neregulāras. Dižskābarža augļiem ir augsts tauku saturs (40%), un agrāk tos izmantoja kā pārtikas piedevu. Uzturā drīkst lietot tikai termiski apstrādātus riekstus, jo svaigā veidā tie satur vielas, kas lielos daudzumos cilvēkam kaitīgas.[6]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tas ir raksturīgs Viduseiropas mežu koks, tā dabiskās izplatības austrumu robeža iet no Austrumprūsijas dienvidaustrumu virzienā uz Krimu un Kaukāzu. Agrāk arī Latvijā tolaik par sarkano skābardi sauktie koki stādīti parkos un apstādījumos, bet Kurzemes vidienē tie aug mežos un iztur ziemu.[5] Ražīgu audžu veidošanai nepieciešams relatīvi garš — vismaz 150 dienas — veģetācijas periods ar gaisa temperatūru virs 13 ˚C.[3] Eiropas dižskābarža augšana uzlabojas, ja to stāda ar slāpekli bagātās augsnēs.[6] Tiek prognozēts, ka līdzšinējo klimata pārmaiņu turpināšanās gadījumā dižskābaržu dabiskais areāls iekļaus arī Latvijas rietumu pusi,[7] kamēr Viduseiropā pieaugošā sausuma dēļ to platības samazināsies.[6]
Attēlu galerija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
-
-
Fagus sylvatica purpurea -
Fagus sylvatica pendula -
Fagus sylvatica laciniata -
-
-
-
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Līga Jansone. Eiropas dižskābarža (Fagus sylvatica L.) kokaudžu atjaunošanās aun augšana Latvijā
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Dižskābaržu audzēšanas iespējas Latvijā». lasi.lv (latviešu). Skatīts: 2024-08-05.
- ↑ 3,0 3,1 A. Dreimanis Dižskābaržu mežaudžu ražība Šķēdes novadā
- ↑ Svešzemju platlapu sugu (Fagus Silvatica, Juglans ailanthifolia) mežaudžu izplatība, daudzveidība un dinamika Latvijā
- ↑ 5,0 5,1 Fagus Latviešu konversācijas vārdnīca. V. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 8219. sleja.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 Silava. Dižskābardis — ekoloģiskās īpašības un izmantošana.
- ↑ «Saistībā ar klimata pārmaiņām Latvijā iesaka audzēt dižskābaržus». LA.LV (latviešu). Skatīts: 2024-08-05.
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Eiropas dižskābardis |
 | Šis ar botāniku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|