Eleja
| Eleja | |
|---|---|
| Lielciems | |
 Elejas vidusskolas sākumskolas klases | |
  Eleja | |
| Koordinātas: 56°24′37″N 23°40′55″E / 56.41028°N 23.68194°EKoordinātas: 56°24′37″N 23°40′55″E / 56.41028°N 23.68194°E | |
| Valsts |
 Latvija |
| Novads | Jelgavas novads |
| Pagasts | Elejas pagasts |
| Pirmoreiz minēta | 10. gs. |
| Pilsētciemats no | 1950. gada 21. februāra |
| Ciems no | 1991. gads |
| Platība | |
| • Kopējā | 3,61 km2 |
| Augstums | 30 m |
| Iedzīvotāji (2022)[1] | |
| • kopā | 1 554 |
| Pasta nodaļa | LV-3023 Eleja |
 Eleja Vikikrātuvē | |
Eleja ir apdzīvota vieta Jelgavas novada Elejas pagastā, pagasta centrs. Izvietota autoceļu A8 un P103 krustojumā pie Meitenes dzelzceļa stacijas Elejas upes krastos.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
16. gadsimtā pie Elejas upes izveidojās Elejas muiža (Elley), laikā no 1806. līdz 1810. gadam uzcelta muižas pils,[3] kuru Pirmā pasaules kara sākumā 1915. gada jūlijā nodedzināja Krievijas armijas karavīri.
Netālu no muižas lielceļa malā atradās Meitu krogs. Tā bijusi 26x13,3 metrus liela ēka ar kūti. Pēc dzelzceļa līnijas Jelgava—Šauļi—Tilzīte un tā 32,6 km garā šaursliežu atzara Meitene—Bauska izbūves 1916. gadā dzelzceļa stacija tika izvietota Meitu kroga telpās. Sliežu trase sakrita ar tagadējās Rūpniecības ielas trasi. 1925. gadā Meitu krogā ierīkoja arī dzelzceļa depo. 1923. gadā tika uzbūvēta jaunā Meitenes dzelzceļa stacija, šeit izveidojās apdzīvotā vieta, ko dēvēja par Vilkudārzu. 1932. gadā tai piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu. Tai pašā 1932. gadā nodibināta brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. 1936. gadā ciemu pārdēvēja par Eleju.
No 1949. līdz 1956. gadam — Elejas rajona centrs. 1950. gada 21. februārī Elejai piešķirts strādnieku ciemata (no 1961. gada — pilsētciemata) statuss. 1957. gadā Elejai pievienoja likvidēto Elejas ciemu, izveidojot Elejas lauku teritoriju. Elejā sāka apmesties no Sibīrijas izsūtījuma atgriezušies lietuvieši, kam padomju vara neļāva atgriezties Lietuvā. 1954. gadā staļinisma arhitektūras stilā uzcelta Elejas rajona partijas komitejas ēka, kurā pašlaik atrodas Elejas pamatskola. 1991. gadā Eleja zaudēja pilsētciemata statusu un kopā ar lauku teritoriju reorganizējās par pagastu.
Elejā atrodas pagasta administrācija, vidusskola, bērnudārzs, bibliotēka, Saieta nams, doktorāts, luterāņu un apustuliskā katoļu[4][5] baznīca.
1879. gadā dibināta Elejas pagasta sešgadīgā skola, kuras pirmais skolotājs bijis Irlavas skolotāju semināra absolvents Jēkabs Grauze. Pēc Pirmā pasaules kara skola izvietota Elejas muižas viesu ēkā. 1970. gadā uzcelta jauna vidusskolas ēka, kurā līdz 1991. gadam mācības notika divās maiņās.
Iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Iedzīvotāju skaita dinamika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.[6]
|
|
| |||||||||||||||||||||||||||||||||
Attēli
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Meitenes dzelzceļa stacija -
Kara muzejs -
Elejas pagastnams -
Bijušās Padomju armijas mājas -
Veronikas apustuliskā katoļu baznīca -
Elejas upe
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Vietvārdu datubāze: Informācija par Eleju». Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra.
- ↑ LĢIA vietvārdu datubāze
- ↑ «Elejas pagasta vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2010. gada 19. decembrī.
- ↑ Jauns.lv Leģendārajai dziedniecei Elejas Veronikai - 80. Viņas uzceltajā baznīcā noticis brīnums
- ↑ «Elejā iesvētīta jaunā baznīca». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-09-16.
- ↑ OSP
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Eleja.