Pāriet uz saturu

Ezers

Vikipēdijas lapa
Ezers Barilochē (Argentīna)
Ezers Arizonā

Ezers ir dabiska ūdenstilpe reljefa pazeminājumos, kuru no visām pusēm norobežo sauszeme. Kaut gan praktiski visi ezeri ir pildīti ar ūdeni, par ezeriem sauc arī dabiskas tilpes, kas pildītas ar citu šķidru materiālu, piemēram, sēru. Ezers ir viens no nozīmīgākajiem ainavas elementiem, kas sastopams visos pasaules kontinentos. Ar ezeru izpēti nodarbojas īpaša zinātne — limnoloģija. Zemes virsmas daļu, kas veido ezera gultni, dēvē par ezerdobi.

Lielus ezerus nereti dēvē par "iekšzemes jūrām", savukārt nelielas jūras bieži dēvē par ezeriem. Dažkārt ir grūti novilkt robežu starp ezeru un jūras līci un šeit vairāk paļaujas uz tradīciju. Piemēram, Marakaibo ezera (Venecuēla) savienojums ar Karību jūru būtiski neatšķiras no Azovas jūras (Ukraina un Krievija) savienojuma ar Melno jūru.

Reizēm par ezeru tiek dēvēta arī vieta, kur ezers eksistē tikai brīžiem, piemēram, pēc retām lietusgāzēm (Torrensa ezers Austrālijā).

Ezeros parasti ietek upes un/vai avoti, tajos nonāk nokrišņi. Ezeri var iegūt ūdeni arī no purviem. No ezeriem parasti iztek viena upe.

Lielākā daļa pasaules ezeru atrodas Ziemeļu puslodē, samērā tālu ziemeļos. 60% pasaules ezeru atrodas Kanādā. Ar ezeriem bagātajā zonā atrodas arī Latvija — arī šeit ezeri ir izplatīts un ļoti nozīmīgs ainavas elements, ar kuru cieši saistīta arī vietējo iedzīvotāju vēsture un kultūra. Pavisam Latvijā ir 2 256 ezeri, kuru virsmas platība pārsniedz 1 hektāru.

Ezeru raksturlielumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kaspijas jūra Irānā pie Rāmsaras

Ezeru iespējams raksturot ar noteiktiem skaitliskiem lielumiem:

  • Ezera virsmas platība — ezera vidējā ūdens spoguļa platība hektāros vai kvadrātkilometros. No šīs platības atrēķina ezera salu platību. Šis ir grūti noteicams lielums, jo ezeru virsmas platība strauji mainās atkarībā no laika apstākļiem un citiem apstākļiem. Šī iemesla dēļ, piemēram, nav iespējams izveidot absolūti pareizu pasaules lielāko ezeru sarakstu un jebkurš šāds saraksts, ieskaitot Vikipēdijā doto sarakstu ir jāuztver kritiski;
  • Ezera tilpums — ezerā esošā ūdens tilpums kubikmetros vai kubikkilometros. Šis skaitlis savā ziņā raksturo ezera lielumu labāk, nekā ezera virsmas platība, jo diezgan bieži salīdzinoši mazāki ezeri ir tik dziļi, ka to lielais ūdens tilpums spēj uzturēt ļoti daudzveidīgu un pašuzturošu ekosistēmu un ietekmēt ezera apkārtnes klimatu. Līdzīgi kā virsmas platība, arī ezera tilpums var būt strauji mainīgs, bez tam ezera tilpumu ir grūtāk noteikt un šeit iespējama lielāka kļūda;
  • Ezera vidējais dziļums — parasti diezgan aptuvens skaitlis, kas raksturo vidējo ezerā sastopamo dziļumu. Fakts, ka ezera vidējais dziļums ir 1 metrs, nebūt nenozīmē, ka šim ezeram var pārbrist, jo tā gultni var klāt bieza pusšķidru dūņu kārta;
  • Ezera maksimālais dziļums — lielākais zināmais ezera dziļums;
  • Sateces baseina platība — summārā ezera pieteku baseinu platība. No ezera sateces baseina atrēķina paša ezera platību;
  • Barības vielu daudzums — ezera ūdenī izšķīdušo barības vielu (gk. slāpeklis un fosfors) daudzums. Šie skaitļi nosaka ezera ekosistēmas raksturu. Pēc šī raksturlieluma ezerus iedala:
    • oligotrofs ezers — ar barības vielām nabadzīgs — ļoti dzidrs, šķietami tuksnesīgs ezers;
    • mezotrofs ezers (vidēji liels barības vielu saturs) — dzidrs, ar faunu un floru bagāts ezers;
    • eitrofs ezers (ar barības vielām bagāts) — šādā ezerā pastiprināti aug ūdensaugi un aļģes.
    • hipereitrofs ezers (ar barības vielām pārbagāts) — duļķains ūdens, nabadzīga ekosistēma, bieža masveida aļģu ziedēšana. Visinteresantākās ekosistēmas mēdz būt tieši oligotrofajos ezeros, savukārt liels barības vielu daudzums ievērojami noplicina ezera ekosistēmu vai pat sagrauj to.
Kēnigszē ezers Vācijā, T.O.M. Gugenbergera glezna

Ezera ūdens bilanci nosaka:

  • ūdens pieplūde no virszemes avotiem un gruntsūdens avotiem;
  • nokrišņi uz ezera virsmas un tā tiešā tuvumā;
  • ūdens iztvaikošana no ezera virsmas;
  • ūdens noplūde pa virszemes un/vai pazemes notecēm;

Lielākā daļa pasaules ezeru pēc ģeoloģiskās laika skalas ir ļoti jauni — ezeri salīdzinājumā ar tādiem ainavas elementiem, kā kalni, jūras, tuksneši, pat upes ir ar salīdzinoši īsu mūžu. Dabiskie erozijas procesi gravitācijas spēku ietekmē tiecas pārvietot grunti no augstāk novietotām vietām uz zemāk novietotām vietām, tādējādi aizpildot ezerdobi.

Tomēr eksistē arī ļoti veci ezeri, piemēram Baikāls (Krievija), kas sasniedz pat 25 — 30 miljonu gadu vecumu. Šādi ezeri drīzāk ir izņēmums no kopējās likumsakarības — tie spēj tik ilgi eksistēt, tikai pateicoties netipiskai apstākļu sakritībai.

Daži veidi, kā rodas ezeri:

  • Karsta ezeri — dažus iežu veidus (piem. kaļķakmens, ģipšakmens) ūdens spēj šķīdināt. Rodas pazemes tukšumi, kuri var iegrūt vai lēnām iesēsties. Rezultātā virszemē rodas ezers. Šādi ezeri eksistē arī Latvijā.
Irazu vulkāna krāterezers, Kostarika
  • Krāterezeri rodas vulkāniskas darbības zonās — vulkānu izvirdumu laikā no zemes dzīlēm tiek izmests daudz lavas un piroklastu un zem vulkāniem veidojas tukšumi. Zeme virs tiem iegrimst un veidojas krāterezeri. Skatīt Taupo ezeru Jaunzēlandē.
  • Lagūnu ezeri — agrākos jūras līčus aizšķērso piekrastes sanesu plūsma un nosprostotajā ūdens baseinā ieplūstošās upes pamazām aizskalo jūras ūdeni, izveidojot ezeru. Šādi ezeri eksistē arī Latvijā (Liepājas ezers, Kaņieris).
  • Ledāju darbība — lēni plūstošās, milzīgās ledāja masas spēj atmiekšķēt un erodēt virsējos nogulumu slāņus, vietām radot padziļinājumus, kuros vēlāk rodas ezeri. Šādi veidojušies daudzi Latvijas ezeri (Burtnieks), kā arī ezeri mūsu kaimiņvalstīs, Skandināvijā, Kanādā un citur.
  • Lūzumu zonu ezeri — vietām Zemes garozā veidojas lūzumi un abas lūzumu malas atdalās viena no otras. Šādi ir veidojušies tādi slaveni ezeri, kā Baikāls, Tangaņikas ezers, Nāves jūra, taču šādās vietās var veidoties arī jūras līči vai jūras (Sarkanā jūra). Šādā veidā radušies ezeri parasti ir ar iegarenu formu. Tā kā Latvijā nav šāda veida lūzumu zonas, mums šādu ezeru nav.
  • Māri — vietām zemes virsmai tuvu atrodas ļoti karsta magma. Ja magmu sasniedz gruntsūdens, rodas liels daudzums ūdens tvaiks, kas saskares vietā rada lielu spiedienu uz nogulumu slāņiem. Šādā vietā var notikt sprādziens, kas pārvieto lielas grunts masas, radot ezerdobi.
  • Pieledāju ezeri (periglaciālie ezeri) — upes var nosprostot ne tikai iežu nobrukumi, bet arī ledāja mala. Lieli pieledāju ezeri Latvijā eksistējuši pēc ledus laikmeta.
  • Sprostezeri — stāvā kalnu ielejā var notikt nogruvums, kas aizšķērso ceļu pa ielejas gultni plūstošajai upei. Rezultātā rodas ezers. Nākamā zemestrīce šādu aizsprostu un aiz tā esošo ezeru var iznīcināt.
  • Subglaciālo vagu ezeri var izskatīties līdzīgi lūzumu zonu ezeriem — nereti tie pat atgādina lielas upes, kas stiepjas desmitiem kilometru tālu. Šo ezeru gultnes veidojušas zem ledāja plūdušas upes. Latvijā pazīstamākais subglaciālās vagas ezers ir Cieceres ezers.
  • Vecupes, vecupju ezeri — izlīkumotas upes palu laikā dažkārt pārrauj līkumus, ar sanesām pamazām atdalot pārrauto līkumu no upes. Šādi ezeri nav lieli. Latvijā vecupju ir ļoti daudz, tai skaitā Gaujas, Rojas un citu upju ielejās.
  • Tektoniski procesi — piemēram, paceļoties kalnu grēdām telpa starp tām var tikt aizpildīta ar ezeru. Šādi veidojušies lieli kalnu ezeri, piemēram, Isikuls.

Pastāv arī citi dabiski ezeru veidošanās mehānismi.

Daļa ezeru ir mākslīgi. Raktus ezeriņus (parasti — neliela izmēra) dēvē par dīķiem, savukārt ar dambjiem un aizsprostiem veidotus — par ūdenskrātuvēm.

Čada ezera izzušana laikaposmā starp 1973. un 1997. gadiem

Ezers var izzust dažādos veidos, taču Latvijai raksturīgajos līdzenuma apstākļos visbiežāk notiek ezera pārpurvošanās, aizaugšana. Pārpurvošanās ir process, kura rezultātā ezera gultne aizpildās gan ar nogulumiem, gan ar organisko materiālu. Ezera aizaugšanu ievērojami palielina niedres un citi lieli ūdensaugi, jo šo augu blīvās audzes aptur straumes un novērš vēja ietekmi uz ezera ūdeni, aiztur nogulumus un organiskās vielas.

Raksturīga aizaugoša ezera pazīme ir gandrīz nepārtraukta niedrāju un citu lielu ūdensaugu josla gar šī ezera malu. Tā veicina ezera virsmas spoguļa samazināšanos. Savukārt aizaugošā ezera gultnē veidojas aizvien biezāks organisku nogulumu slānis. Visbiežāk jau dažu centimetru dziļumā šādā organisko nogulumu slānī nav skābekļa, un tāpēc vairs nenotiek organikas sadalīšanās. Uz ezera gultnes klājas aizvien jaunas atmirušo augu un dzīvnieku atliekas un ezers tādējādi kļūst aizvien seklāks.

Šādā procesā ģeoloģiski ļoti īsā laikā — dažos gadu tūkstošos vai pat gadsimtos — var izzust pat lieli ezeri. Liela daļa no tagadējiem Latvijas purviem atrodas agrāko ezeru vietās. Pēc kāda laika arī purvs izzūd un pārvēršas par mežu.

Kā lielākā daļa dabā notiekošo procesu ezeru aizaugšana nav vērtējama kā labs vai slikts process. Tomēr cilvēka darbības rezultātā ezeru aizaugšana (eitrofikācijas process) mūsdienās notiek nesalīdzināmi straujāk, kā tā būtu notikusi bez cilvēka iejaukšanās un Latvijā dažu paaudžu laikā ir notikusi būtiska ezeru ekosistēmu noplicināšanās, kas pašlaik strauji turpinās.

Ezeri var izzust arī citu procesu rezultātā. Karsta procesu norises vietās ezeri var pēkšņi pazust pazemes tukšumos (Latvijā — Linezers). Ezers var izžūt brīžos, kad klimats ir sausāks (Neizīdles ezers Austrijā un Ungārijā).

Ezers var samazināties un izžūt arī cilvēka darbības rezultātā. Viens no pasaules lielākajiem ezeriem — Arāla jūra XX gadsimta laikā gandrīz pilnībā izzudis tādēļ, ka ezerā ieplūstošo upju ūdens tika izmantots lauksaimniecībai tā arī nesasniedzot ezeru.

Kalnu ezeri var pēkšņi izzust tad, ja zemestrīces izmaina ezeru krastus.

Ezeru iedalījums pēc ūdens sastāva

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ezeru iedalījums pēc ūdens aprites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ēri ezers ziemā

Atkarībā no klimata un ezera dobes formas dažādā ezera dziļumā var veidoties dažādi ūdens slāņi, kuri savā starpā nesajaucas, t.i. nenotiek ūdens aprite. To nosaka šāds mehānisms:

Vislielāko blīvumu ūdens sasniedz tad, kad tā temperatūra ir 4 °C — šādas temperatūras ūdens ir vissmagākais. Atšķirīgās temperatūras dēļ ūdens ezerā noslāņojas — apakšā atrodas auksts smagāka ūdens slānis un augšā — siltāks, vieglāks ūdens. Abus slāņus atdala nosacīta pārejas zona — lēcienslānis. Noteiktos apstākļos arī ezera ūdens virsējais slānis sasniedz 4 °C temperatūru un šādos apstākļos notiek ezera ūdens sajaukšanās — aprite. Aprite nodrošina to, ka viss ezera ūdens ir bagātināts ar skābekli un tajā iespējama daudzveidīga ekosistēma.

Tomēr, piemēram, tropu joslā virsūdens nekad neatdziest līdz 4 °C temperatūrai un rezultātā dziļākos ezeros apakšējais ūdens slānis būs bez skābekļa, toties bagātināts ar ogļskābo gāzi. Ja kāds notikums, piemēram, vulkāna izvirdums vai zemestrīce izjauc ezerā radušos līdzsvaru, no ezera var izdalīties liels ogļskābās gāzes daudzums, kas var būt nāvējošs ezera apkārtnē dzīvojošajiem (sk. Niosas ezers).

Pēc ezera ūdens aprites režīma ezerus iedala šādi:

  • Dimiktisks ezers — gada laikā ezerā notiek divas ūdens aprites — parasti pavasarī un rudenī.
  • Holomiktisks ezers — ūdeņu dabiskā aprite aptver ezera ūdeni visā ezera dziļumā. Šāda sajaukšanās notiek, piemēram, seklos ezeros vēja darbības rezultātā.
  • Monomiktisks ezers — ezera ūdens aprite notiek reizi gadā.
    • Auksti monomiktisks ezers — ūdens aprite notiek vasarā. Šādi ezeri ir raksturīgi polārajiem un subpolārajiem apgabaliem.
    • Silti monomiktisks ezers — ūdens aprite notiek ziemā. Šādi ezeri biežāk atrodami subtropu zonā.
  • Meromiktisks ezers — noslāņots ezers, kurā dažādie ūdens slāņi nesajaucas. Visbiežāk dziļākais šāda ezera slānis nesatur skābekli.
  • Oligomiktisks ezers — starp pilnīgu ūdens apriti (dabiskā ūdens sajaukšanās starp ezera ūdens slāņiem dažādos dziļumos) paiet vairāk nekā viens gads.

Citi ezeru veidi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lielais Sālsezers (ASV) — beznoteces ezers
  • Beznoteces ezers — ezers, no kura neiztek upes vai pazemes straumes un ūdens ezeru atstāj tikai iztvaikojot. Šādi ezeri biežāk sastopami tuksnešos un to ūdens visbiežāk ir sāļš. Pie šādiem ezeriem pieder arī pasaules lielākais ezers — Kaspijas jūra.
  • Izzudušie ezeri — ezeri, kas dažādu iemeslu dēļ vairs neeksistē. Tā kā ezeru mūžs ir salīdzinoši īss, absolūti lielākā daļa Zemes vēsturē pastāvējušo ezeru tagad ir izzuduši un šādu ezeru skaitu un raksturlielumus vairs nav iespējams uzzināt. Tomēr daļa no izzudušajiem ezeriem ir atstājuši ietekmi uz mūsdienās redzamo ainavu un šādi ezeri bieži vien ir apzināti un tiem piešķirts nosaukums. Latvijā pie izzudušajiem ezeriem pieder, piemēram, dažas agrākās Baltijas jūras stadijas, piemēram, Baltijas ledus ezers, Ancilus ezers.
  • Izzūdošs ezers — ezers, kura tilpums mūsdienās pastāvīgi samazinās. Lielākā daļa pasaules ezeru, tai skaitā visi Latvijas ezeri lēnām izzūd erozijas un ezeru aizaugšanas procesu rezultātā. Tomēr ir ezeri, kas izzūd ļoti strauji, piem. Arāla jūra, Lobnors.
  • Pazemes ezers — ezers, kas atrodas pazemē, piemēram, alā. Šādi ezeri visbiežāk ir nelieli vai pat ļoti mazi, taču šādu, pat tikai dažus metrus garu pazemes ūdenstilpi tomēr dēvē par ezeru. Pasaulē ir ļoti daudz šādu ezeri, daži atklāti arī Latvijā (piem. Ezeralā).
  • Subglaciālais ezers — ezers, kas pastāvīgi klāts ar ledu. Šādi ezeri eksistē zem ledājiem, piemēram, Antarktīdā. Šādi ezeri nesasalst pateicoties tam, ka tos klājošais ledus ezerus pasargā no bargajiem virszemes klimatiskajiem apstākļiem un no apakšas nāk zemes siltums.

Ezeri uz citām planētām

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Uz Marsa ezeri eksistējuši agrākos laikos. Pastāv arī uzskats, ka vulkāniskās aktivitātes rezultātā var atkust sasaluši Marsa ledāji, veidojot lielus ezerus.
  • Uz Jupitera pavadoņa Jo ir šķidra sēra ezeri.
  • Uz Mēness nav ezeru par spīti tam, ka agrāko laiku astronomi uzskatīja pretēji. "Mēness ezeri" patiesībā ir plaši bazalta līdzenumi.
  • Uz Saturna pavadoņa Titāna, iespējams, eksistē metāna vai etāna ezeri.

Ievērojamākie ezeri

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Titikakas ezers
  • Pēc virsmas platības pasaulē lielākais ezers ir Kaspijas jūra — 394, 299 km². Tā ir tikpat liela, kā nākamie seši pasaules lielākie ezeri kopā skaitot.
  • Pasaulē dziļākais ezers ir Baikāls — 1 637 m.
  • Pēc tilpuma lielākais ezers ir Kaspijas jūra — 78 200 km³.
  • Pasaulē vecākais ezers ir Baikāls — 25 — 30 miljoni gadu. Ezera gultnē ir ap 8 — 9 km dziļš ezera nogulumu slānis.
  • Pasaulē visaugstāk novietotais ezers ir Lhagba ezeriņš Tibetā — tas atrodas 6 368 m augstumā virs jūras līmeņa.
  • Pasaulē viszemāk novietotais ezers ir Nāves jūra (Izraēla un Jordānija) — 418 m zem jūras līmeņa (2005. gads).
  • Pasaules lielākais saldūdens ezers ir Augšezers (ASV un Kanāda) — virsmas platība — 82 414 km².
  • Pasaules augstākais kuģojamais ezers ir Titikakas ezers (Bolīvija un Peru). Šajā ezerā atrodas Bolīvijas kara flote.
  • Pasaulē lielākā saldūdens ezera sala ir Manitūlinas sala Hūronā — tā atrodas Kanādas teritorijā. Salas platība ir 2 766 km². Savukārt uz šī ezera salas esošais Manitū ezers (104 km² — lielāks, nekā jebkurš Latvijas ezers) ir pasaulē lielākais ezers uz ezera salas.
  • Pasaulē lielākais ezers uz salas ir Netilings Kanādā, uz Bafina Zemes (5 066 km²).
  • Pasaulē lielākais ezers ar vairākām iztekām ir Vulastona ezers Kanādā.

Latvijas neparastie ezeri

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Āraišu ezerā ir sala ar ezerpili, kuru 9.—10. gadsimtā apdzīvoja senie latgaļi.
  • Čortoka ezers jeb velnezers — tā ūdenim ir īpatnēja zilganzaļa nokrāsa, un tas ir ļoti nabadzīgs ar barības vielām. Šo 18 metrus dziļo ezeru uzskata par dzidrāko ezeru Latvijā (redzamība dziļumā — 8 metri).
  • Klaucānu un Priekulānu ezeros (Jēkabpils nov.), kā arī Pokratas ezerā (Balvu nov.) ir sastopams ezerrieksts; Pokratas ezers ir tālākā ezerrieksta ziemeļu izplatības robeža Eiropā.
  • Linezers Allažos ir ezers, kurš mēdz aizplūst pazemē (karsta ezers)
  • Ungurpils ezerā pie Alojas un Ilzes ezerā netālu no Gaiziņkalna vērojamas peldošas salas
  • Zilonis pie Mordangas (Kuldīgas nov.) — ir ziņas, ka ezera ūdens līmenis noteiktā laika intervālā (minūtēs) svārstās par 4 cm.
  1. Latvijas daba, "Latvijas enciklopēdija", 1994 — 1998.
  1. Pasaules lielāko ezeru saraksts
  2. Pasaules lielākie ezeri pēc tilpuma
  3. Pasaulē dziļākie ezeri
  4. Eiropas lielākie ezeri
  5. Latvijas lielākie ezeri
  6. Latvijas dziļākie ezeri

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]