Glezniecība

Brunhilde Maijere "Frauenburga". Pilsētas ainava. Akvareļa tehnika.

Glezniecība ir tēlotājas mākslas veids, kurā mākslas tēli ar krāsu, līniju un gaismēnu palīdzību tiek atveidoti uz plaknēm, kas var būt, piemēram, papīrs, audums, kartons, koks vai sienas apmetums.^[1]^[2]

Glezniecību daudzi uzskata par vienu no nozīmīgākajiem tēlotājas mākslas veidiem. Glezniecības galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsas, taču būtiska loma ir arī līnijām un gaismēnām. Mākslas tēla izteiksmīgumu var kāpināt ar krāsu slāņa klājumu un gleznojuma virsmas faktūru jeb apdari.

Glezniecības tehnikas

Lai radītu stājglezniecības darbus jeb gleznas, gleznotājs izmanto dažādas glezniecības tehnikas. Atkarībā no krāsas veida izvēles tiek izšķirtas šādas glezniecības tehnikas: eļļas krāsu tehnika, tempera, akvarelis, enkaustika, emaljas krāsu tehnika, pastelis, freska, akrila krāsu tehnika, līmes krāsu tehnika, guaša tehnika. Glezniecības tehnikas tiek izšķirtas arī pēc kompozīcijas veida (kolāža, mozaīka) un pēc krāsu uzlikšanas veida (puantilisms).

Glezniecības uzdevums

Atkarībā no izvirzītā mērķa un uzdevuma attiecībā pret glezniecības mākslas darbu, glezniecība tiek iedalīta stājglezniecībā, monumentālajā glezniecībā, ar ko saprot plafonus, panno un sienas gleznojumus, kā arī miniatūru glezniecībā un svētbilžu glezniecībā.

Glezniecības žanri

Žanrs ir mākslā vēsturiski izveidojusies daiļrades forma, kas raksturo katra mākslas veida savdabīgās kompozīcijas struktūras. Glezniecībā žanrus var iedalīt divējādi, tas ir, pēc tās satura un attēlojamā objekta. Glezniecības žanrus pēc satura iedala sadzīves glezniecībā, klusajā dabā, aktos, ainavās, portretos, vēsturiskajos (vēsturiskā, dokumentālā, batālā glezniecība), kulta žanros (mitoloģiskā un reliģiskā glezniecība), animālistiskajos, arhitektūras, dekoratīvajos (dekoratīvā, monumentālā, alegoriskā glezniecība) abstraktajā žanrā.

Tā kā tēlotājmākslā žanru sistēmu nosaka attēlojamais objekts, tad arī glezniecības žanri ir aplūkojami un izdalāmi atkarībā no objekta, kas ir attēlots un redzams. Pēc šī iedalījuma pastāv šādi glezniecības žanri: ainava, kas atkarībā no vietas, kas ir darbā attēlota, var būt lauku ainava, pilsētas ainava, rūpnieciskā ainava vai jūras ainava, kurai tiek lietots apzīmējums marīna. Cits žanra veids ir portrets, kas, ņemot vērā nosacījumu, tas ir, attēloto personu skaitu, paša vai citu personu atainojumu gleznā, var būt pašportrets, portrets, dubultportrets, kā arī grupas portrets. Vēl cits žanra veids ir klusā daba, kas ir nedzīvās dabas, sadzīves priekšmetu vai medību trofeju atspoguļojums. Vēl viens žanra veids ir figurālā kompozīcija, kas izpaužas sakrālajā attēlojumā (reliģisks motīvs), mitoloģiskajā attēlojumā (mītu, leģendu un teiku motīvs), batāliju attēlojumā (kaujas ainu motīvs), animālistiskajā attēlojumā (dzīvnieku motīvs), tematiskajā attēlojumā (sadzīves un vēsturisks motīvs). Kā vēl divi atšķirīgi žanri ir minami akts, respektīvi, kaila cilvēka attēlojums un analītiskais žanrs.

Mūsdienu tēlotājmākslā ir saskatāma žanru savstarpēja mijiedarbība un sintēze, tāpēc nereti pēc gleznām ir grūti klasificēt kādu vienu noteiktu žanru, jo mākslinieks var pēc savas iedvesmas gleznot jebko, sākot no ainavas un beidzot ar iedomām un fantāzijām.