Dzimis Rīgā igauņa Vidrika Ivaska un latvietes Ilzes Gūteres ģimenē, kurā sarunvaloda bijusi vācu valoda.[1] Mācījies vācu, igauņu un vēlāk latviešu skolā Rīgā.[2]Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā no Igaunijas devies bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur no 1946. līdz 1949. gadam studējis mākslas vēsturi un salīdzināmo literatūru Marburgas Universitātē.[1] 1949. gadā apprecējās ar latviešu dzejnieci Astrīdi Hartmani.
Izceļoja uz ASV, kur turpinājis studijas Minesotas Universitātē, 1950. gadā ieguvis maģistra, savukārt 1953. gadā — doktora grādu.[2] Strādājis par vācu valodas pasniedzēju koledžās un augstskolās. No 1967. gada profesorsOklahomas Universitātē. Darbojies starptautiskajā literatūras žurnālā Books Abroad (no 1977. gada World Literature Today). Piedalījās 1969. gadā nodibinātās Nusteda starptautiskās balvas literatūrā izveidē.[1] No 1990. gada dzīvojis Īrijā.
Pirmie dzejoļi vācu valodā (krājumi Aus ersten Gedichten, 1945; Gespiegelte Erde, 1967), vēlāk pievērsies dzejošanai igauņu valodā (publicēti vairāki krājumi, tajā skaitā Tāhtede tähendus ("Zvaigžņu zintis", 1964), Päev astub kukesammul ("Diena attek gaiļa soļiem", 1966), Ajaloo aiad ("Vēstures dārzi", 1970), Oktoober Oklahomas ("Oktobris Oklahomā", 1973), Verikivi ("Asinsakmens", 1976)). Dzejā bieži dabas tēlojumi, ceļojumos gūti iespaidi. Vairāku literatūras balvu laureāts. Literatūras kritikā apcerējis igauņu trimdas, kā arī Eiropas literatūru, daudzu recenziju autors.[1]
