Latvijas vietējā kaza
| Latvijas vietējā kaza | |
|---|---|
 | |
| Izcelsme | Latvija |
| Īpašības | |
| Svars | Tēviņi: 60—80 kg |
| Mātītes: 35—50 kg | |
| Augstums skaustā | 50—70 cm |
| Krāsa | Balta, pelēka, melna, raiba |
| Mājas kaza (Capra aegagrus hircus) | |
Latvijas vietējā kaza ir viena no mājas kazas (Capra aegagrus hircus) piena šķirnēm, kas izveidota Latvijā, tās saīsinātais apzīmējums ir LVK. Galvenā šķirnes priekšrocība ir tās adaptācija vietējiem klimatiskajiem apstākļiem, kas nosaka kazas ēdināšanas un turēšanas veidu. Tā ir ražīga, izturīga un samērā pieticīga. Latvijas vietējās kazas spēj ražot pietiekami daudz piena ar augstu tauku un olbaltumvielu saturu tajā, turklāt izmantojot lētu zāles lopbarību ar ļoti nelielām spēkbarības devām. To galvenokārt izmanto piena un gaļas iegūšanai, kā arī to var izmantot ādas un kažokādu ieguvei. No Latvijas vietējās šķirnes kazlēniem var iegūt labas kvalitātes gaļu, kuru liemeņi satur daudz liesās gaļas un maz taukaudu.[1]
Latvijas vietējā kazu šķirne Latvijā no visām audzētajām kazu šķirnēm pēc pārraudzības datiem sastāda ap 85% no kopskaita. Savukārt 50% no visām Latvijas vietējām kazām audzē Vidzemē un Zemgalē. Latvijas valsts kā vienu no uzdevumiem ir izvirzījusi Latvijas vietējās kazu šķirnes genofonda saglābāšanu, pretējā gadījumā Latvijas vietējā kaza var izzust neatgriezeniski. Šobrīd vietējās šķirnes gēnu lietderības informācija nav pilnībā apzināta.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā vietējā kaza ir vienīgā kazu šķirne, kas selekcionēta Latvijā. Šķirnes veidošanās sākums ir 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums. Savā 100 gadu ilgajā pastāvēšanas laikā Latvijas vietējai kazu šķirnei ir bijuši vairāki šķirnes pilnveidošanas periodi.[1] Tā ir tikusi uzlabota ar citu piena kazu šķirņu vaislas dzīvniekiem, kā Zānes, Krievijas, Gorkijas, Megrelas, Togenburgas, Tīringas un Alpu šķirnes kazām. Pirms šķirnes izveidošanas, iespējams, ka Latvijā mājoja bezoarkazas. Šķirnes selekcijas pirmsākumos tās tika pārotas ar Krievijas vietējo kazu un Megreles šķirnes āžiem, kurus ieveda no Krievijas Vitebskas apgabala.[1] Laikā no 1900. līdz 1905. gadam no Vācijas tika importētas Togenburgas un Tīrīngas kazas, bet no Francijas Alpu kazas. Šķirnes uzlabošana atsākās 1980. gadu beigās, kad no Čehoslovākijas tika ievestas 28 Zānes šķirnes kazas un 2 āži. Tomēr pienācīgs ciltsdarbs netika veikts, kazkopības nozare šajos gados bija atstāta novārtā. 1994. gadā no Čehijas atkal iepirka 38 Zānes šķirnes kazas un 1 āzi, kā arī 1 Alpu šķirnes āzi. Mūsdienās mērķtiecīga selekcijas darba rezultātā Latvijas vietējai kazu šķirnei ir izveidota augsta reprodukcijas spēja, samērā laba ātraudzība, teicama gaļas kvalitāte, laba veselība un liela pretestības spēja pret dažādām slimībām.[1]
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijas vietējās kazas visbiežāk ir baltas, pelēkas, melnas un raibas. Var būt visdažādākjie toņi, izņemot sarkanbrūns.[2] To apmatojums ir rupjš, 15—20 cm garš, ar labi attīstītu pavilnu. Gada periodā var izsukāt 200–300 g pūku. Ragi ir abiem dzimumiem. Tie ir plakani, sirpjveidīgi un sasniedz 30–50 cm garumu. Tām ir spēcīga konstitūcija, stipra kaulu būve, plats un garš ķermenis. Pieauguša indivīda ķermeņa augstums skaustā ir 50–70 cm, ķermeņa garums 65—75 cm, reizēm vairāk. Āži ir lielāki par kazām. Kazas svars ir 35–50 kg, āža 60–80 kg un vairāk.[1] Šķirnei dažām kazām var novērot eksterjera kļūdas, kā šauras krūtis, šaurs, slīps krusts, vāji attīstīta muskulatūra. Latvijas vietējām kazām ir raksturīgas ļoti labas atražošanas spējas, izturīgas kājas, nagi, un tās praktiski neslimo. Tās nav uzņēmīgas pret vielmaiņas slimībām, kā arī tās ir imūnas pret tuberkulozi. Latvijas vietējā kaza sasniedz lielāku ilgmūžību nekā citu šķirņu kazas, jo labi piemērojas mainīgiem apstākļiem.[1]
Slaukšanas periods Latvijas vietējām kazām ir 8—10 mēneši. Atkarībā no ēdināšanas apstākļiem vidējais izslaukums 500—800 kg piena, reizēm izslaukums ir lielāks. Tauku saturs 4,0—8,0%, olbaltumvielu saturs 3,0%. Latvijas vietējās šķirnes kazu pienā olbaltumvielām ir paaugstināts kazeīna daudzums, tādēļ ir ļoti maz šķīstošā proteīna un gandrīz visas olbaltumvielas tiek kvalitatīvi pārnestas uz biezpiena un siera izstrādājumiem.[1]
Uzvedība un barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijas vietējās kazas ir veselīgas un labi piemērojušās samērā mitrajam Latvijas klimatam. Tās ļoti labi izmanto esošo barības bāzi. Vasarā tās barojas ar ganību zāli, bet ziemā tās baro ar sienu. Kazas labprāt ēd dažādu koku zarus, lapu koku un skujkoku slotiņas, kas ir arī labs vitamīnu avots.
Kazu barošana nesaistās ar lieliem izdevumiem. Kaza ir viens no pieticīgākiem dzīvniekiem un turēta pienācīgos apstākļos maz slimo un ir imūna pret tuberkulozi. Neskatoties uz kazas pieticību, ir laba barības izmantotāja.
Latvijas vietējās kazas pavairošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijas vietējās šķirnes kazu nozīmīgākā pazīme ir augsta reprodukcijas spēja. Kazu māšu auglība ir 300—350%. Labos ēdināšanas, turēšanas un kopšanas apstākļos auglība var sasniegt pat 400%. Pasaules kazu audzētāji uzskata, ka kazkopības nozare ir rentabla, ja kazu māšu auglība ir 180—200%. Latvijas vietējām kazām ir labas apaugļošanās spējas. Grūsnības sasniegšanai ir nepieciešami vidēji 1,0–1,5 sēklojumi, kas ir mazāk nekā citām piena šķirņu kazām. Arī dzemdības ir vieglas un neapgrūtinātas. Piedzimstot kazlēni sver 1,8—3,5 kg, to diennakts dzīvmasas pieaugums ir 120–150 g. Vaislai pareizi izaudzētas jaunkaziņas var uzsākt izmantot jau 10–12 mēnešu vecumā.[1] Latvijā vietējo šķirnes kazu audzēšanā ir vairākas līnijas, kā, piemēram, Rodžera, Miķeļa, Friča, Fukša un Pekša līnijas. Tās ir pietiekošas, lai pārošanai izvēlētos neradnieciskos vaisliniekus. Ar vienu āzi var aplecināt 50–70 kazu mātes sezonā. Latvijas vietējās šķirnes āžus, ja tie labi attīstījušies, vaislai var izmantot jau 12 mēnešu vecumā, atļaujot aplekt tikai 10–20 kazu mātes.[1]