Mārtiņš Greste
| Mārtiņš Greste | |
|---|---|
| AS «Pasažieru vilciens» valdes loceklis | |
|
Amatā 2009. gada 12. martā — 2011. gada 5. oktobrī | |
| Premjerministrs | Valdis Dombrovskis |
| Pēctecis | Jānis Pētersons |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1956. gada 2. novembrī Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad  Latvija) |
| Dzīvo |
Jūrmala, Latvija |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija |
|
| Dzīvesbiedrs(-e) | Silvija Greste |
| Profesija | uzņēmējs, politiķis |
Mārtiņš Greste (dzimis 1956. gada 2. novembrī) ir latviešu uzņēmējs, politiķis, filantrops, bijušais Rīgas domes deputāts (2005—2009) un bijušais akciju sabiedrības "Pasažieru vilciens" valdes loceklis.[1] Pārstāv partiju «Vienotība» (iepriekš — «Jaunais laiks»).
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mārtiņš Greste ir skolotāja Jāņa Grestes brāļa Ādolfa mazdēls. Mārtiņš Greste darbojies kā filantrops Jāņa Grestes piemiņas iemūžināšanai, piemēram, 2004. gada 22. maijā atklājis pieminekli pie Grestes mājas Martas ielā 5 Rīgā,[2] kam kaimiņos viņš pats dzīvoja.
Mārtiņam Grestem ir vidējā izglītība. Bijis ceļu celtniecības pārvaldes «Latkolhozstroj» darbu vadītājs.[3] Greste bijis arī kapitālsabiedrības «Kultūrvēstures inovāciju sabiedrība» valdes priekšsēdētājs un kapitālsabiedrības «Blaumaņa iela» direktors.
Grestem pieder 142 287 kapitāla daļas SIA «Stūres iela 3», kā arī zeme un ēkas Jūrmalā.
Politiskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Politikā mēģināja iesaistīties jau 2001. gadā. 2002. gadā iestājās jaunveidotajā partijā «Jaunais laiks», 2005. gadā ievēlēts Rīgas domē, uzreiz pēc tam 2005. gada 15. jūlijā iecelts kapitālsabiedrības, kuras kapitāla daļas kontrolē Rīgas dome, «Rīgas siltums» padomē.[4] Bija «Jaunā laika» Rīgas domes frakcijas priekšsēdētāja biedrs.
2006. gadā kļuva zināms, ka ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš atcēlis Latvijas investīciju un attīstības aģentūras lēmumu nepiešķirt Mārtiņa Grestes un viņa sievas Silvijas 1992. gadā dibinātajai kapitālsabiedrībai «S & G» 1 141 941 latu no Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļiem; ekonomikas policija ierosināja izmeklēšanu.[5] SIA «S & G» specializējas uz pilnkrāsu iespieddarbu dizainu izstrādi un ražošanu.[6] Lai pretendētu uz ES finansējumu modernizēšanai, «S & G» 2004. gadā iesniedza savu projektu LIAA, kas projektā konstatēja nepilnības, tāpēc LIAA lūdza to labot. Pēc labojumu veikšanas «S & G» projekts izrādījies Ministru kabineta noteikumu prasībām neatbilstošs, tāpēc 2004. gada oktobrī LIAA to noraidīja. 2005. gada beigās un 2006. gada sākumā M. Greste un S. Greste ziedojuši piecpadsmit tūkstošus latu[7] partijai «Jaunais laiks». Uzņēmums LIAA noraidījumu pārsūdzēja toreizējam ministram Jurim Lujānam. 2004. gada decembrī par ekonomikas ministru kļuva K. Kariņš, ar lēmumu Nr. 6 2005. gada 27. janvārī atcēla LIAA lēmumu, atļāva «S & G» precizēt savu pieteikumu vēl vienu reizi un pieprasīja, lai precizēto projektu iesniegtu ne LIAA, bet ekonomikas ministram personīgi.[7]
2008. gada 25. martā M. Greste kopā ar Eināru Repši, Dzintaru Zaķi, Lindu Mūrnieci, Baibu Brigmani, Danu Titavu un citiem tika iecelts partijas «Jaunais laiks» valdē,[8] bet 2009. gada 23. martā Greste atbrīvots no partijas «Jaunais laiks» valdes.[9] Pirms Dombrovska valdības apstiprināšanas 2009. gada 12. martā konkurēja ar Arti Kamparu un Dzintaru Zaķi par ekonomikas ministra amatu Valda Dombrovska valdībā.[10]
2010. gada 22. martā reģistrējis visas mantas šķirtību ar laulāto Silviju Gresti.[11] Pēc tam iecelts par akciju sabiedrības «Pasažieru vilciens» valdes locekli, bet pēc atcelšanas no šī amata 2011. gada 5. oktobrī atgriezies valsts kontrolēto dzelzceļa kapitālsabiedrību struktūrā kā akciju sabiedrības «VRC Zasulauks» valdes priekšsēdētājs 2012. gadā.[12] No Satiksmes ministrijas sistēmā esošās akciju sabiedrības «VRC Zasulauks» Greste atbrīvots 2020. gada 24. februārī.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ LETA. No «Pasažieru vilciena» valdes atsaukts Mārtiņš Greste, 2011. gada 5. oktobrī
- ↑ Zinaīda Soboļeva. «Aicinām uz Jāņa Grestes piemiņas plāksnes atklāšanu», RIIMC, 2004. gada maijs.
- ↑ ««Latvijas Vēstnesis» (Latvijas Republikas oficiālais laikraksts), Nr. 29, 2005. gada 19. februārī, 4. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 2. Jūnijs. Skatīts: 2021. gada 20. Septembris.
- ↑ «Latvijas Vēstnesis» (Latvijas Republikas oficiālais laikraksts), Nr. 113, 2005. gada 20. jūlijā, 26. lpp.
- ↑ Espenberg, Allan. «Täna Tallinna külastav Krišjānis Kariņš juhib Lätis viitsütikuga pommi», Ohtuleht, 2019. gada 8. februāris.
- ↑ Brakmane, Viola. Tipogrāfijas «S & G» ražotie reklāmas materiāli, 2007. gada 21. marts.
- ↑ 7,0 7,1 Rozenbergs, Ritums, Dreiblats, Uldis. «Kariņa lēmums ļauj tikt pie miljona», TVnet, 2006. gada 30. marts.
- ↑ «Latvijas Vēstnesis» (Latvijas Republikas oficiālais laikraksts), Nr. 49, 2008. gada 28. martā, 29. lpp.
- ↑ «Latvijas Vēstnesis» (Latvijas Republikas oficiālais laikraksts), Nr. 48, 2009. gada 26. martā, 18. lpp.
- ↑ «JAUNUMI LATVIJAS POLĪTIKĀ», Brīvā Latvija: Apvienotā «Londonas Avīze» un «Latvija», Nr., 2009. gada 7. martā.
- ↑ «Latvijas Vēstnesis» (Latvijas Republikas oficiālais laikraksts), Nr. 47, 2010. gada 24. martā, 25. lpp.
- ↑ Par jauno «VRC Zasulauks» valdes priekšsēdētāju iecelts ar skandālu no PV atsauktais Greste, Diena, 2012. gada 24. jūlijs.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||