Pāriet uz saturu

Juzefs Pilsudskis

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Pilsudskis)
Juzefs Klemenss Pilsudskis
Józef Klemens Piłsudski
Polijas valsts vadītājs
(Naczelnik Państwa)
Amatā
1918. gada 18. novembris — 1922. gada 9. decembris
Pēctecis Prezidents Gabriels Narutovičs
19. Polijas premjerministrs
Amatā
1926. gada 2. oktobris — 1928. gada 27. jūnijs
Prezidents Ignacijs Moscickis
Priekštecis Kazimežs Bartels
Pēctecis Kazimežs Bartels
24. Polijas premjerministrs
Amatā
1930. gada 15. augusts — 1930. gada 4. decembris
Prezidents Ignacijs Moscickis
Priekštecis Valerijs Slaveks
Pēctecis Valerijs Slaveks
1. Bruņoto spēku ģenerālinspektors
Amatā
1926. gada 27. augusts — 1935. gada 12. maijs
Pēctecis Edvards Ridzs-Smiglijs
Dzimšanas dati 1867. gada 5. decembrī
Zalava (Zalavas, poliskais variants Zułów),
Krievijas Impērija
(tagad Karogs: Lietuva Lietuva)
Miršanas dati 1935. gada 12. maijā (67 gadu vecumā)
Varšava, Karogs: Polija Polija
Tautība polis
Politiskā partija bezpartijisks (pirms tam Polijas Sociālistiskā partija, Polska Partia Socjalistyczna)
Profesija politiķis, karavīrs
Paraksts
Dienesta informācija
Dienesta pakāpe Polijas maršals
Armija Austroungārijas armija
Polijas armija
Militārās operācijas Pirmais pasaules karš,
Poļu-padomju karš
Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis

Juzefs Klemenss Pilsudskis (poļu: Józef Klemens Piłsudski; dzimis 1867. gada 5. decembrī, miris 1935. gada 12. maijā) bija pirmais neatkarīgās Polijas valsts vadītājs (1918—1922, kā Naczelnik Państwa, tulkojumā "valsts priekšnieks"), "pirmais maršals" (no 1920) un vēlāk (1926—1935) Otrās Polijas republikas autoritārais vadītājs. No Pirmā pasaules kara vidus viņš Polijas politikā bija nozīmīgākā persona, kā arī svarīga figūra uz Eiropas politikas skatuves.[1] Tiek uzskatīts, ka tieši Pilsudskis 1918. gadā ietekmēja Polijas neatkarības atgūšanu, tas ir, 123 gadus pēc Polijas dalīšanas.[2][3][4][5] Pilsudskis vēl bija arī poļu revolucionārs, karavadonis un Polijas armijas dibinātājs.

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis šļahtiču ģimenē Zalavā (tagad Lietuvā) uz ziemeļaustrumiem no Viļņas, netālu no pašreizējās Baltkrievijas robežas. Viņa sencis bija Lietuvas Upītes apriņķa vecākais Baltramiejs Gineitis-Gineitavičs (Pilsudskis).[6] Skolu apmeklēja Viļņā. J.Pilsudskis labi runāja lietuviski.[7]

1885. gadā sāka studijas Harkivas Universitātē, bet tika atskaitīts politisku iemeslu dēļ. 1887. gadā, iespējams, nepatiesi, arestēts saistībā ar Aleksandra III slepkavības mēģinājumu, kurā piedalījās arī Ļeņina brālis Aleksandrs, un nosūtīts uz pieciem gadiem katorgā.

Pēc atbrīvošanas 1892. gadā iestājās Polijas Sociālistiskajā partijā (PSP) (Polska Partia Socjalistyczna). Darbojās PSP Lietuvas sekcijā, kura bāzējās Viļņā. 1900. gadā atkal arestēts. Simulēja garīgi slimo, tika pārvests uz psihiatrisko slimnīcu Pēterburgā, no kuras izbēga.

1904. gadā, sākoties krievu-japāņu karam dodas uz Japānu, lai organizētu poļu leģionus no gūstā saņemtajiem Krievijas armijas poļiem cīņai par Polijas neatkarību.

Tajā pašā gadā Pilsudskis atgriezās Polijā, kur dibināja kaujas grupas, kuras nodarbojās ar ekspropriācijām — banku un pasta vilcienu aplaupīšanām partijas finansiālajām vajadzībām. Pazīstāmākā pasta vagona aplaupīšana notika 1908. gadā Viļņas apkārtnē (guvums — 200 812 rubļi 61 kapeika).

Neilgi pirms Pirmā pasaules kara Pilsudskis poļu apdzīvotajos Austroungārijas reģionos organizēja militāras grupas, kas, sākoties karam, tika pārveidotas par poļu leģioniem, kuri Pilsudska vadībā cīnījās Austroungārijas armijā pret Krievijas karaspēku.

1917. gada jūlijā Pilsudskis un viņa leģioni atteicās dod zvērestu vācu ķeizaram, par ko tika ieslodzīts Magdeburgas cietoksnī, bet leģioni izformēti. Tomēr 1918. gada 8. novembrī sakarā ar neveiksmēm frontē vācu varas iestādes Pilsudski atbrīvoja, un viņš triumfāli atgriezās Varšavā. 1918. gada 11. novembrī Polijas Reģentu padome iecēla Pilsudski par pagaidu valsts priekšnieku (Naczelnik Państwa).

1919. gada februārī ar sadursmēm Baltkrievijas teritorijā sākās Poļu-boļševiku karš. 1919. gada 19. aprīlī poļu karaspēks ieņēma Viļņu, bet 1919. gada augustā — Minsku. Noslēdzot savienību ar Simona Petļuras spēkiem, Pilsudska karaspēks uzbruka Kijivai, ko ieņema 7. maijā.

Tomēr 1919. gada vasarā sākās boļševiku atbildes ofensīva Tuhačevska vadībā, tās galvenā trieciena virziens bija Varšava. Sākās kauja par Varšavu Pilsudska vadībā, vēlāk nosaukta par Brīnumu pie Vislas. Kaujas rezultātā boļševiku armija tika sakauta un bija spiesta atkāpties.

Poļu armija ieņēma plašas Lietuvas, Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas (arī Daugavpili Latvijā). 1920. gadā Pilsudskis Daugavpilī tikās ar ģenerāli Balodi, lai apspriestos par cīņu pret boļševikiem.

Pamatojoties uz 1921. gada 18. martā Rīgas miera līgumu, tika noteikta robeža starp Poliju un Krieviju.

1921. gada 17. marta konstitūcija būtiski ierobežoja valsts galvas funkcijas. 1922. gada 14. decembrī Pilsudskis nodeva varu pirmajam Polijas valsts prezidentam Gabrielam Narutovičam. Pēc Narutoviča slepkavības tā paša gada 16. decembrī un prezidenta Staņislava Vojcehovska ievēlēšanas Pilsudskis kļuva par Polijas armijas ģenerālštāba priekšnieku. 1923. gada maijā no amata demisionēja.

Haotiskā iekšpolitika bija labvēlīga, lai Pilsudskis atgrieztos pie varas. 1926. gada maijā Rembertovas apkaimē ar kara ministra Želigovska atbalstu tika koncentrētas armijas daļas, kuras 12. maijā devās uz Varšavu un trīs dienu ielu cīņās veica apvērsumu. 31. maijā Pilsudskis tika ievēlēts par Polijas prezidentu, tomēr atteicās no šī posteņa, bet kļuva par kara ministru un armijas ģenerālinspektoru, kaut arī faktiski bija valsts vadītājs, nodibinot t.s. sanācijas režīmu.

Tika ierobežota parlamenta vara, politiskie pretinieki tika vajāti juridiskiem un ārpusjuridiskiem līdzekļiem. Jaunā 1935. gada konstitūcija nostiprināja autoritāro iekārtu.

Ārpolitiski Pilsudskim izdevās formāli normalizēt attiecības ar PSRS un Vāciju (neuzbrukšanas pakti attiecīgi 1932. un 1934. gadā). Ļoti saspīlētas saglabājās attiecības ar Lietuvu Viļņas apgabala dēļ.

Tomēr, apzinoties Polijas vājumu starp agresīviem kaimiņiem, Pilsudskis meklēja sadarbības iespējas ar Franciju un Lielbritāniju.

Miris 1935. gada 12. maijā Varšavā. Apglabāts Krakovā blakus Polijas karaļiem, bet sirds — pie mātes kapa Viļņā.

Maršala Pilsudska piemineklis Bjalistokā.

Daugavpilī Pilsudska vārdā nosaukta poļu vidusskola, bet pie ēkas, kur Juzefs Pilsudskis tikās ar ģenerāli Balodi, uzstādīta piemiņas plāksne.

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Juzefs Pilsudskis
  1. ↑ Plach, Eva (2006). The Clash of Moral Nations: Cultural Politics in Pilsudski's Poland, 1926—1935. Athens, Ohio: Ohio University Press. ISBN 0-8214-1695-2., p. 14.
  2. ↑ Marian Marek Drozdowski, Szwankowska, Hanna. «Przedmowa». Pożegnanie Marszałka: Antologia tekstów historycznych i literackich (poļu valoda). Warsaw : Towarzystwo Miłośników Historii—Komisja Badań Dziejów Warszawy Instytutu Historii PAN: Oficyna Wydawnicza "Typografika", 1995. ISBN 8386417188.
  3. ↑ Anatol Lieven. The Baltic Revolution: Estonia, Latvia, Lithuania and the Path to Independence. New Haven : Yale University Press, 1994. ISBN 0300060785., p. 159.
  4. ↑ Jerzy Jan Lerski. Historical Dictionary of Poland, 966—1945. Westport, Conn. : Greenwood Press, 1996. ISBN 0313260079., p. 441.
  5. ↑ Joseph Held. The Columbia History of Eastern Europe in the Twentieth Century. New York : Columbia University Press, 1992. ISBN 0231076975., p. 249.
  6. ↑ «Upytės apskritis». 2022. gada 15. dec. – caur Wikipedia.
  7. ↑ «Maršalas J.Pilsudskis lietuviukus kalbino lietuviškai». www.lrytas.lt.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Priekštecis:
- 		Polijas prezidents (Naczelnik Państwa)
1918—1922 		Pēctecis:
Gabriels Narutovičs
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Juzefs_Pilsudskis&oldid=4137834"