Jānis Balodis (ģenerālis)

Šis raksts ir par ģenerāli. Par citām jēdziena Jānis Balodis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Jānis Balodis Personīgā informācija Dzimis 1881. gada 20. februārī Trikātas pagasts, Valkas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1965. gada 8. augustā (84 gadi) Saulkrasti, Latvijas PSR (tagad Latvija) Tautība latvietis Vecāki Pēteris un Anna Baloži Māsas Marija Balode Dzīvesbiedre Elvīra Balode

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālis Dienesta laiks 1898.—1921. Valsts Krievijas Impērija Latvija Struktūra bruņotie spēki Kaujas darbība Krievijas—Japānas karš, Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis (III šķiras) u.c. Cits darbs pēc demobilizācijas politiskā darbība, Kara ministrs

Balodis kopā ar Latvijas armijas ģenerāļiem 1936. gada 20. februārī.

Balodis ar Polijas ārlietu ministru Jozefu Beku Beka 1938. gada oficiālajā vizītē Rīgā

Jānis Balodis (1881. gada 20. februāris—1965. gada 8. augusts) bija Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks (1919—1921), armijas ģenerālis, visu šķiru Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, no 1931. līdz 1940. gadam Latvijas kara ministrs, 1934. gadā aptuveni divus mēnešus Latvijas tieslietu ministrs. Viens no galvenajiem 15. maija valsts apvērsuma organizētājiem, Valsts un Ministru prezidenta biedrs, oficiāli otrā persona valstī aiz Kārļa Ulmaņa līdz aiziešanai no amatiem 1940. gada 5. aprīlī.

Biogrāfija

Dzimis 1881. gadā Trikātas pagastā Vēžnieku mājās zemnieka Pētera Baloža (1834—1915) un viņa sievas Annas, dzimušas Kaģes, (1843—1924) ģimenē. 1898. gadā iestājās Krievijas Impērijas armijā, dienēja 110. Kamas kājnieku pulkā Kauņā. No 1900. līdz 1902. gadam mācījās Viļņas karaskolā. 25. divīzijas sastāvā no 1904. gada novembra līdz 1905. gada jūlijam piedalījās Krievijas—Japānas karā, tika ievainots rokā. No 1906. līdz 1914. gadam dienēja 27. divīzijā Viļņā. Pirmajā pasaules karā piedalījās kā jaunākais virsnieks un rotas komandieris. Kaujās Austrumprūsijā viegli ievainots, apbalvots ar 2. šķiras Staņislava ordeni, 2. šķiras Annas ordeni, 4. šķiras Vladimira ordeni un Sv. Jura krustu, izvirzīts paaugstinājumam. Otrās Mazūrijas ezeru kaujas laikā 1915. gada 20. februārī krita vācu gūstā, līdz 1918. gada novembrim gūstekņu nometnē Silēzijā.

1918. gada novembrī atgriezās Latvijā. Latvijas armijā pieņemts 1918. gada 18. decembrī^{[nepieciešama atsauce]} par instruktoru rezerves rotas priekšnieku. 1919. gada 28. februārī paaugstināts dienesta pakāpē par kopvedi (pulkvežleitnantu). Pēc Oskara Kalpaka nāves 21. martā iecelts par Latviešu atsevišķā bataljona komandieri, vadījis to kaujās pie Ventas un Saldus. 21. martā paaugstināts par pulkvedi.

Karaspēkam augot, Balodi iecēla par Atsevišķās latviešu brigādes, bet vēlāk — par Dienvidu grupas virspavēlnieku. Pēc latviešu bruņoto vienību reorganizēšanas 1919. gada 15. jūlijā Dienvidu grupu pārdēvēja par 1. Kurzemes kājnieku divīziju un Balodi iecēla par tās komandieri. Balodis vadīja divīziju Latgales frontē. Bermonta uzbrukuma laikā pēc ģenerāļa Sīmansona atcelšanas 16. oktobrī Balodi iecēla virspavēlnieka amatā. 1920. gada 23. janvārī viņš tika paaugstināts par ģenerāli.

Kad pēc Brīvības cīņu beigām 1921. gada februārī tika likvidēts virspavēlnieka postenis, jūlijā pēc paša vēlēšanās Balodis dienestu atstāja. 1921. gada aprīlī dzimtīpašumā saņēma Upesmuižu (pārsaukta par Baložiem) ar 100 hektāriem zemes Līvbērzes pagastā. Iestājās Latviešu Zemnieku savienībā, 1925. gadā tika ievēlēts Saeimā, no 1931. gada 7. decembra bija Kara ministrs. Piedalījās Ulmaņa organizētajā 1934. gada 15. maija apvērsumā, pēc kura turpināja pildīt kara ministra pienākumus līdz 1940. gada aprīlim, kad viņa vietā tika iecelts Krišjānis Berķis. No 1936. gada 12. marta Valsts prezidenta vietnieks, no 1938. gada 11. februāra Ministru prezidenta biedrs.

Īsi pēc Latvijas okupācijas plānojis kandidēt vēlēšanās no Demokrātiskā bloka saraksta. 1940. gada 31. jūlijā kopā ar sievu Elvīru deportēts uz Sizraņu Krievijā. Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gadā internēts un ieslodzīts Kuibiševas cietumā, pēc 1946. gada — Ivanovas cietumā. Tur viņš bija līdz pat 1952. gadam, kad notiesāts uz 25 gadiem un kā "bīstams noziedznieks" nosūtīts uz PSRS VDM īpašo cietumu Vladimirā. Pēc Staļina nāves no apcietinājuma atbrīvots, 1956. gada beigās atgriezās Latvijā, dzīvoja Rīgā, vēlāk Saulkrastos. 1965. gada 8. augustā 84 gadu vecumā Jānis Balodis aizgāja aizsaulē. 11. augustā zemes klēpī guldīts I Meža kapos Rīgā. Jānis Balodis bija latviešu studentu korporācijas Ventonia goda filistrs.

Apbalvojumi

• Sv. Staņislava ordenis, 2. klase ar zobeniem.
• Sv. Vladimira ordenis, 4. klase ar zobeniem.
• Sv. Annas ordenis, 2. klase ar zobeniem.
• Lāčplēša Kara ordenis, 1.,2.,3. šķira.
• Triju Zvaigžņu ordenis, 1. šķira.
• Viestura ordenis, 1. šķira ar šķēpiem.
• Aizsargu Nopelnu krusts.
• Francijas Goda Leģiona ordeņa komandieris.
• Lielbritānijas Sv. Maikla un Sv. Džordža ordenis.
• Somijas Baltās rozes ordenis, 1. klase.
• Igaunijas Brīvības krusts, 1. šķiras 1. klase.
• Igaunijas Ērgļa krusta ordenis, 1. klase.
• Polijas Virtuti Militari, 5. klase.
• Lietuvas Vitauta Lielā ordenis.
• Itālijas Sv. Maurīcija un Lazara ordenis, 1. klase.

• 
  Neatkarības cīņu beigās
• 
  Ģenerālis Balodis 1925. gadā
• 
  Ģenerālis Balodis 20to gadu beigās
• 
  Ģenerālis Balodis 1935. gadā
• 
  Ģenerālis Balodis 30to gadu beigās
• 
  Kapa vieta

Literatūra

• Rihards Treijs. Latvijas ģenerāļi (1918—1940). Armijas ģenerāļi un štāba priekšnieki. Latvijas Vēstnesis, 2006. 53.–98. lpp. ISBN 9984-731-78-2.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jānis Balodis.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Dāvids Sīmansons	Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks 1919. gada 16. oktobris — 1921. gada 1. aprīlis	Pēctecis: Mārtiņš Peniķis (Latvijas armijas komandieris)
Priekštecis: Eduards Laimiņš	Latvijas Republikas Kara ministrs 1931. gada 6. decembris — 1940. gada 5. aprīlis	Pēctecis: Krišjānis Berķis