Piparu rubīnbeka
| Piparu rubīnbeka Chalciporus piperatus | |
|---|---|
 Piparu rubīnbekas Vācijā | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Beku dzimta (Boletaceae) |
| Ģints | Rubīnbekas (Chalciporus) |
| Suga | Piparu rubīnbeka (C. piperatus) |
 Piparu rubīnbeka Vikikrātuvē | |
Piparu rubīnbeka, agrāk arī piparu sviestbeka un piparu beka (Chalciporus piperatus, agrāk arī suillus piperatus un boletus piperatus) ir neliela Latvijā vidēji bieži sastopama beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi tiek lietoti pārtikā. Izvēlēta par rubīnbeku ģints tipisko sugu.
Sēnes apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Cepurīte: krāsa oranžbrūna, dzeltenbrūna vai sarkanbrūna. Forma sākumā pusapaļa, vēlāk izpletusies līdz polsterveida. Platums līdz 6, reti līdz 10 cm. Virsmiziņa mitrā laikā nedaudz lipīga, sausā laikā spīdīga, bieži nokarājas pār cepurītes malu. Mīkstums sēra dzeltens, plāns, sulīgs, ar nemanāmu smaržu un sīvu piparu garšu, griezumu vietās viegli sārtojas.
- Stobriņi: brūnsarkani, pieauguši vai nedaudz nolaideni gar kātiņu, vecumā uzpūtušies. Atveres sarkanbrūnas, sākumā šauras, sēnei augot izplešas un kļūst iegareni stūrainas. Ārpus Latvijas Eiropā šai sēnei pazīstama varietāte Chalciporus piperatus var. hypochryseus, kuras vienīgā atšķirība no pamatformas ir koši dzelteni stobriņi un atveres. Reizēm to atzīst par atsevišķu sugu.
- Kātiņš: gluds, cilindrisks, parasti uz leju tievāks, bieži līks, cepurītes krāsā vai nedaudz gaišāks. Garums līdz 8 cm, resnums 1—1,5 cm. Kātiņa mīkstums citrondzeltens, ar dzeltenu sulu, pie pamata ar dzelteniem sēņotnes pinumiem.
- Sporas: gludas, elipsoīdas, dzeltenīgas, masā dzeltenbrūnas vai rūsas brūnas, 7—12/3—4 µm.[1]
- Bazīdijas: četrsporu, 20—28/6—8 µm.
- Cistīdas: vārpstveida, 30—50/9—12 µm.
Augšanas apstākļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Priežu mikorizas sēne. Aug no jūlija līdz septembrim sausos skuju koku, īpaši priežu mežos, bieži gar meža ceļiem un krūmājos, biežāk pa vienai.[2][3] Izvēlas smilšainas augsnes. Piparu rubīnbeka bieži aug kopā ar sarkanajām mušmirēm un daļa mikologu uzskata, ka šī sēne parazitē uz tām.[4]
Barības vērtība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sīvās sulas dēļ parasti ēdama tikai nelielos daudzumos kā garšviela pie citiem ēdieniem, dažreiz tādēļ tiek raksturota kā neēdama. Žāvējot sīvā garša izzūd, cepot un vārot ievērojami vājinās. PSRS sēņu sagataves punktos tika uzskatīta par mazvērtīgu piejaukumu.[5][6]
Līdzīgās sugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Var tikt sajaukta ar Latvijā vēl droši neatrasto rubīna samtbeku (Xerocomus rubinus), kurai nav sīvas garšas un kuras cepurītes mīkstums ir bālgans vai gaiši kanēļsarkans.[7] Ir līdzība ar govju sviestbeku, no kuras atšķiras ar tumšākiem un sarkanīgiem stobriņiem, kā arī ar sīvo garšu.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 39. lpp.
- ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 150. lpp.
- ↑ Apraksts fungi.lv
- ↑ Roberts P, Evans S (2011). The Book of Fungi. Chicago: University of Chicago Press. p. 343. ISBN 978-0-226-72117-0.
- ↑ Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937. 59. lpp.
- ↑ Перечный гриб
- ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004. 209. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Piparu rubīnbeka.