Pāriet uz saturu

Skafandrs

Vikipēdijas lapa
Treniņi ar ūdenslīdēju skafandru
Bazs Oldrins skafandrā uz Mēness

Skafandrs (no grieķu: σκάφος, skapfē "laivas korpuss" + ανήρ, anēr (no ανδρός, andros) "cilvēks") ir īpašs tērps un aprīkojums, kas paredzēts cilvēka izolēšanai no apkārtējās vides ar necaurlaidīgu (vai vairākiem) slāni. Tajā cilvēkam tiek saglabāta iespēja patstāvīgi kustēties. Dažādām vidēm paredzēti dažādi skafandri. Biežāk izmantotie ir ūdenslīdēju, aviācijas, kosmiskie. Atkarībā no veicamajiem darbiem un tehniskajām iespējām skafandri var būt pilnībā vai daļēji autonomi.

Par skafandru priekšteci var uzskatīt ūdenslīdēju zvanu, kurā ievietotais cilvēks varēja ilgāku laiku darboties zem ūdens, izmantojot zvanā esošo gaisu. Ir zināms, ka to pielietojis Maķedonijas Aleksandrs jau 356-323. gadā pmē.

Nākamais solis bija cietā skafandra izveidošana, kuru 1715. gadā patentēja Džons Letbridžs. Tas sastāvēja no cilindra ar iluminatoru un ādas piedurknēm rokām.

19. gadsimtā sāka attīstīties ūdenslīdēju tērpi. 1837. gadā Augusts Zībe radīja mīksto ūdenslīdēju tērpu ar metāla ķiveri. Gaiss tika sūknēts no augšas, bet izelpots caur ventiļa vārstu. Modernizētus, šāda veida skafandrus izmanto vēl mūsdienās.

20. gadsimtā, līdz ar lidmašīnu lidojumiem lielākos augstumos, kur ir samazināts atmosferas spiediens, radās nepieciešamība pēc īpašiem skafandriem lidotājiem.

1960. gados, sakarā ar cilvēka lidojumiem kosmosā, tika izveidoti skafandri kosmonautu apģērbšanai kosmosa kuģī gadījumam, ja notiktu kosmiskā aparāta dehermetizācija. Pēc tam tika radīti skafandri cilvēka iziešanai ārpus kuģa un uz Mēness.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]