Pāriet uz saturu

Ukrainizācija

Vikipēdijas lapa
Ukrainiski runājošo iedzīvotāju īpatsvars Krievijas Impērijā 1897. gadā
Ukraiņi (brūnā krāsā) Austrumeiropā 1918. gada kartē

Ukrainizācija, pārukraiņošana jeb ukraiņošana (ukraiņu: українізація) ir politiski un/vai praktiski centieni palielināt ukraiņu valodas izmantošanu, veicināt tās attīstību un atbalstīt ukraiņu kultūras elementus dažādās sabiedrības dzīves jomās, piemēram, izglītībā, izdevējdarbībā, pārvaldē un reliģijā. Termins tiek izmantots arī, lai aprakstītu procesu, kurā atrodas ukraiņi vai pārkrievotie ukraiņi, pieņemdami ukraiņu kultūru un valodu.

Pirmā ievērojamā ukrainizācija notika 1917.—1918. gados neatkarīgās Ukrainas laikā, nākamais gadījums saistīts ar padomju nacionālo kadru atbalstīšanas politiku XX gadsimta 20. gados (krievu: коренизация — 'iesakņošanās'), kuras mērķis bija stiprināt padomju varu Padomju Ukrainas teritorijā un Krievijas PFSR dienvidu reģionos. Dažādās formās ukrainizācijas politika tika īstenota arī vairākos citos XX gadsimta Ukrainas vēstures periodos, kaut arī ar atšķirīgiem mērķiem un dažādos vēsturiskos kontekstos.

Ukrainizācija reizēm bijusi par līdzekli, lai labotu iepriekšējās asimilācijas politikas sekas, kuras mērķis bija apspiest vai pat izskaust ukraiņu valodu un kultūru no vairuma sabiedrības dzīves jomām, jo īpaši rusifikācijas laikos Krievijas Impērijā un PSRS, bet tāpat arī no pārpoļošanas un rumanizācijas dažos Rietumukrainas reģionos.

Pēc tam, kad Ukraina pasludināja savu neatkarību 1991. gadā, Ukrainas valdība uzsāka ukrainizācijas politiku,[1] lai palielinātu ukraiņu valodas izmantošanu, vienlaikus vājinot tolaik noteicošās krievu valodas pozīcijas. Krievu valodas izplatība tika pakāpeniski samazināta valsts izglītības sistēmā,[2] valdībā,[3] valsts TV, radio programmās un filmās.[4] Līdz 2017. gadam Izglītības likums Ukrainas ģimenēm piešķīra tiesības izvēlēties dzimto valodu skolām un mācībām.[5][6] Taču šis likums tika mainīts 2017. gadā, lai padarītu ukraiņu valodu par galveno izglītības valodu visās skolās.[6]

Rietumu historiogrāfijā termins "ukrainizācija" attiecas arī uz politiku un no tās izrietošo procesu, kas spiež Ukrainas teritorijās dzīvojošās etniskos mazākumus atteikties no savas identitātes, pārņemot ukraiņu kultūru un identitāti. Pēc Otrā pasaules kara Ukrainas PSR šāds process notika pirms dažu etnisko minoritāšu izraidīšanas[7][8] un viņu kultūras mantojuma pārņemšanas.[9][10]

Pēc Krievijas revolūcijas (1917—1923)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas Krievijas Impērija bija sabrukusi, un ukraiņi pastiprināja cīņu par neatkarīgu Ukrainas valsti. Pirmā pasaules kara un revolucionāro pārmaiņu haosā parādījās topošā Ukrainas valsts, taču tai neizdevās nodrošināt savu izdzīvošanu. Tā kā Ukrainas Centrālā Rada visus spēkus veltīja mēģinājumiem noturēt kontroli pār Ukrainu ārvalstu intervences un iekšējo karu apstākļos, tā varēja atļauties tikai ierobežotu kultūras attīstību. Tomēr pirmo reizi mūsdienu vēsturē Ukrainai bija pašai sava valdība, tika atvērtas simtiem ukraiņu skolu, un ukraiņu valoda beidzot tika lietota valsts lietās.

Kad Rada galu galā tika gāzta Vācijas atbalstītā apvērsumā (1918. gada 29. aprīlī), tika izveidots Pavlo Skoropadska vadītais Hetmanāts. Lai gan valdības stabilitāte bija visai relatīva un pats Skoropadskis, kā jau bijušais cara armijas virsnieks, runāja nevis ukraiņu, bet krievu valodā, viņš paspēja uzsākt iespaidīgu Ukrainas kultūras un izglītības programmu, nodrukāt miljoniem ukraiņu valodas mācību grāmatu jaunajām ukraiņu skolām, atvēra divas universitātes un vairākas pārveidoja par ukraiņu valodā strādājošām, nodibināja Ukrainas Zinātņu akadēmiju. Pēc tam izveidoja arī Pareizrakstības un terminoloģijas komiteju, kas uzsāka zinātnisko un metodoloģisko pētījumu programmu ukrainiskajā terminoloģijā.[11]

Hetmanāta valdīšana beidzās līdz ar vācu evakuāciju un tika aizstāta ar Simona Petļuras direktorāta valdību. Tomēr Ukraina iegrima jaunā haosa vilnī, kurā pār to vienlaikus nāca divi iebrukumi no lielinieku spēkiem austrumos un no Polijas karaspēka Rietumos, kā arī postīja bruņotas bandas, kuras bieži vien nepieturējās pie vispār kaut kādas politiskas ideoloģijas. 1919. gada sākumā Kijivu ieņēma Sarkanā armija, kuras atnestā vara atcēla ukraiņu valodas īpašo statusu, lai gan pavēlēja skolās mācīt kādu no vietējām valodām.

Padomju Ukrainas sākumgados (1921—1931)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1921. gada vervēšana militārajā izglītībā ar ukraiņu tēmu plakātā. Teksts ir šāds: "Dēls! Piereģistrējies Sarkano komandieru skolā, un būs nodrošināta Padomju Ukrainas aizsardzība." Plakāts izmanto tradicionālo ukraiņu tēlu un tekstu ukraiņu valodā. Sarkano komandieru skola Harkivā tika organizēta, lai veicinātu ukraiņu nacionālo kadru veidošanu armijā[12]

Kad lielinieki ieguva varu pār Ukrainu, jaunajai padomju valdībai bija savi iemesli pabalstīt bijušās Krievijas Impērijas nacionālās kustības. Mēģinot legalizēt un nostiprināt savu varu, lielinieku valdība bija daudz vairāk nobažījusies par politisko opozīciju, kas bija saistīta ar pirmsrevolucionāro kārtību, nevis par nacionālajām kustībām bijušajā impērijā. Krievijas Impērijas asimilācijas politikas atcelšana lielā mērā tika veikta, lai palīdzētu uzlabot padomju valdības tēlu un celtu tās popularitāti vienkāršajos iedzīvotājos.

1921. gadā Josifs Staļins lielinieku partijas X kongresā nosauca ukrainizāciju par neizbēgamu, jo apkārtējie ukraiņu apdzīvotie lauki neizbēgami pārvarēšot krievu valodas pašreizējo pārsvaru pilsētās, kā piemēru minot Rīgas pārlatviskošanos pusgadsimta laikā.[13]

Līdz 1930. gadu sākumam Ukrainas kultūra piedzīvoja plašu atdzimšanu, pateicoties lielinieku politikai, kas pazīstama kā "iesakņošanās" politika ("koreņizacija"). Šajos gados visā republikā tika īstenota ukrainizācijas programma. Šādos labvēlīgos apstākļos Ukrainas nacionālās idejas sākotnēji turpināja attīstīties un pat izplatījās uz teritoriju ar tradicionāli jauktiem iedzīvotājiem austrumos un dienvidos, kas kļuva par daļu no Ukrainas padomju republikas.

1928. gada izziņa grāmatvedei par ukraiņu valodas eksāmena nolikšanu, bez kura nebija atļauts strādāt šai amatā. Saņēmējas uzvārds arī ukraiņots

Ukrainas tautas komisāru padomes (UTKP) dekrēts "Par izglītības un kultūras iestāžu ukraiņošanas īstenošanu" (1923. gada 27. jūlijā) tiek uzskatīts par ukrainizācijas programmas sākumu. Drīzumā sekojušais 1. augusta dekrēts „Par vienlīdzīgu valodu tiesību īstenošanu un ukraiņu valodas lietošanas atvieglošanu” noteica ukraiņu valodas ieviešanu visos valsts iestāžu līmeņos, pieprasot no visiem tajās strādājošiem to iemācīties gada laikā. Daļa Ukrainas komunistu nostājās pretī šai programmai, lielākoties tāpēc, ka tajā laikā starp partijas biedriem dominēja cittautieši. Pretestība tika beidzot pārvarēta 1925. gadā ar izmaiņām partijas vadībā zem ukraiņu spiediena. 1925. gada aprīlī partijas Centrālā komiteja pieņēma rezolūciju par ukrainizāciju, pasludinot par tās mērķi "nostiprināt zemnieku savienību ar strādnieku šķiru" un celt kopējo padomju sistēmas atbalstu starp ukraiņiem. 1925. gada 30. aprīlī tika pieņemta kopīga UTKP un Zinātņu akadēmijas rezolūcija, kura par mērķi nosauca "padomju aparāta pilnīgu ukrainizāciju". Jau 1925. gada beigās tika atlaisti pirmie ierēdņi par nepakļaušanos ukrainizācijai, tomēr vēlāk šīs atlaišanas tika mainītas uz nosacītām. Ukrainas izglītības komisariāta uzdevums bija pārraudzīt šīs politikas īstenošanu. Tāpēc divi ar šo politiku visvairāk identificētie cilvēki ir Oleksandrs Šumskijs, 1923.—1927. gada izglītības komisārs, un Mikola Skripņiks, kurš stājās šai amatā 1927. gadā.

Ukraiņvalodīgā izglītības sistēma ievērojami paaugstināja lauku iedzīvotāju lasītprasmi ukraiņu valodā. 1929. gadā vairāk nekā 97% vidusskolas audzēkņu ieguva izglītību ukrainiski.[14] un analfabētisms kritās no 47% (1926) līdz 8% 1934. gadā.[15]

Tajā pašā laikā jaunie lasītprotošie ukraiņi pārvietojās uz pilsētām, kas strauji kļuva ukrainiskākas — gan pēc etniskā sastāva, gan izglītībā. No 1923. līdz 1933. gadam ukraiņu iedzīvotāju daļa Harkivā, tolaik Ukrainas PSR galvaspilsētā, pieauga no 38% līdz 50%. Līdzīgi procesi šai laikā notika arī citās pilsētās — no 27,1% līdz 42,1% Kijivā, no 16% līdz 48% Dņepropetrovskā, no 16% līdz 48% Odesā un no 7% līdz 31% Luhanskā.[15]

Līdzīgi ekspansīvs bija arī ukrainisko publikāciju pieaugums un Ukrainas kultūras dzīves vispārējais uzplaukums. 1931. gadā no 88 Ukrainas teātriem 66 deva izrādes ukraiņu valodā, 12 bija ebreju (jidišā) un tikai 9 bija krieviski. Ukraiņu laikrakstu skaits, kuri gandrīz nepastāvēja 1922. gadā, sasniedza 373 no 426, un tikai 3 republikas lielie laikraksti palika krieviski. No 118 žurnāliem 89 bija ukrainiski. Grāmatu izdošanā ukraiņu valodas īpatsvars sasniedza 83%.[15]

Ukraiņošana tika rūpīgi īstenota arī valdības aparātā, Ukrainas komunistiskajā partijā un pakāpeniski tās vadībā, jo vietējo kadru pieņemšana tika īstenota kā daļa no iesakņošanās politikas. Tajā pašā laikā ukraiņu valodas lietošana tika veicināta darbavietās un valdības dokumentācijā. Sākotnēji partijas un valdības aparāti lielākoties sastāvēja no krieviski runājošiem, bet XX gadsimta 20. gadu beigās ukraiņi jau veidoja vairāk nekā pusi no Ukrainas komunistiskās partijas biedru skaita, un to skaits pieauga, kad tiem pievienojās bijušās "Borotbas" biedri, kuri līdz tam bija neatkarīgas kreisas Ukrainas aizstāvji.

Gads Komunistiskās partijas locekļi
un to kandidāti 		Ukraiņi Krievi Citi
1922 54,818 23,3% 53,6% 23,3%
1924 57,016 33,3% 45,1% 14,0%
1925 101,852 36,9% 43,4% 19,7%
1927 168,087 51,9% 30,0% 18,1%
1930 270 698 52,9% 29,3% 17,8%
1933 468,793 60,0% 23,0% 17,0%

Ukrainas valdībā, kā arī apgabalu līmeņa vadībā, 1934. gadā ukraiņu īpatsvars sasniedza 50,3%, bet rajonu vadības līmenī to skaits sasniedza 68,8%. Pilsētu un ciemu līmenī ukraiņu pārstāvība pašvaldību iestādēs sasniedza attiecīgi 56,1% un 86,1%. Līdzīgi procesi notika arī citās valsts iestādēs; ukrainizācijas politika palielināja ukraiņu daudzumu līdz šādiem apmēriem: visu republikāņu Tautas komisariāta darbinieki (ministrijas) — 70—90%, apgabalu izpildvarā — 50%, rajonos — 64%, tiesu iestādēs — 62%, milicijā (policijā) — 58%.

Mēģinājums ukrainizēt bruņoto spēkus Ukrainā bija mazāk veiksmīgs, lai gan tika panākts neliels progress. Sarkano komandieru skola Harkivā veicināja ukraiņu karjeru karaspēkā. Līdz 1930. gadu vidum tika izdots laikraksts "Červona Armija".[12] Tika mēģināts ieviest un paplašināt ukrainisku terminoloģiju un komunikāciju Ukrainā izvietotajās Sarkanās armijas vienībās.[11] Šī politika sasniedza pat armijas vienības citos padomju reģionos, kurās dienēja ukraiņi. Piemēram, Padomju Klusā okeāna flotes sastāvā bija ukraiņu nodaļa, kuru pārraudzīja Semjons Rudņevs.[16]

Tajā pašā laikā, neskatoties uz visas PSRS mērogā notiekošo antireliģisko kampaņu, tika izveidota Ukrainas nacionālā pareizticīgo baznīca un Ukrainas Autokefālā pareizticīgo baznīca. Sākotnēji lielinieku valdība vietējās baznīcas uzskatīja par instrumentu, lai apspiestu Krievijas Pareizticīgo baznīcu, kuru režīms vienmēr uzlūkoja ar lielām aizdomām, jo tā bija Krievijas Impērijas stūrakmens un sākotnēji stingrā opozīcijā pret režīma maiņu. Tāpēc valdība kādu laiku atbalstīja jauno Ukrainas nacionālo baznīcu, un UAPB ieguva daudz sekotāju starp Ukrainas zemniekiem.

Ukrainizācija sasniedza pat Krievijas PFSR dienvidos esošos reģionus, jo īpaši Donas un Kubaņas upju baseinus, kur pie jaukta iedzīvotāju sastāva vietējā dialektā bija spēcīga ukraiņu valodas ietekme. Ukraiņu valodas skolotāji, tikko beiguši padomju Ukrainas nesen atvērtās augstskolas, tika nosūtīti uz šiem reģioniem uz jaunatvērtajām ukraiņu skolām vai mācīt ukraiņu kā otro valodu krievu skolās. Tika uzsākta virkne vietējo laikrakstu publikāciju ukraiņu valodā, un skolās tika sākta ukraiņu valodas mācīšana. Kopumā šāda politika tika īstenotas trīsdesmit piecos Dienvidkrievijas administratīvajos rajonos.[17]

Ukrainizācijas politikas noslāpēšana (1930. gadu sākums)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākot ar 1930. gadu sākumu, ukraiņošanas politika tika pēkšņi un reizēm asiņaini apturēta. "Ukraiņu buržuāziskais nacionālisms" tika pasludināts par galveno problēmu Ukrainā. Daudzi ukraiņu laikraksti, publikācijas un skolas tika pārveidoti uz krievu valodu.

Pamatā represijas sākās jau 1929.—1930. gados, kad tika arestēta liela ukraiņu inteliģences grupa un lielākā daļa no tās nošauta. Ukrainas vēsturē šī grupa bieži tiek saukta par "Nošauto atmodu" (ukraiņu: розстріляне відродження). Taču publiski vēl tika ieturēta iepriekšējā līnija. Tikai 1932. gadā Staļins paziņoja, ka Ukrainas partijas organizācijās paslēpušies nacionālisti un ārvalstu aģenti, kas pastiprināja spiedienu pret ukraiņiem.[18] Terors sasniedza augstāko līmeni 1933. gadā, četrus līdz piecus gadus pirms padomju mēroga "Lielās tīrīšanas", kura Ukrainai bija otrs trieciens. Lielāko daļu Ukrainas vadošo zinātnieku un kultūras līderu likvidēja, tāpat kā atlikušās Komunistiskās partijas "ukrainizētās" daļas.

Ukrainas Komunistiskās partijas 12. kongresā Maskavas ieceltais līderis Pāvels Postiševs paziņoja, ka "1933. gads bija ukraiņu nacionālistiskās kontrrevolūcijas sakāves gads."[19] Šī „sakāve” iekļāva ne tikai ievērojamas Ukrainas zemnieku daļas fizisku iznīcināšanu, bet arī Ukrainas Autokefālās pareizticīgo baznīcas garīdznieku likvidāciju un Ukrainas intelektuāļu, rakstnieku un mākslinieku masveida ieslodzīšanu vai iznīcināšanu. Bijušais Padomju Ukrainas vadītājs un ukrainizācijas atbalstītājs Mikola Skripņiks 1933. gadā padarīja sev galu.[18]

Ukrainas mūzikas grupas tika stingri ierobežotas un cenzētas. Ukrainas artistu ārzemju tūres tika atceltas bez paskaidrojumiem. Daudzi mākslinieki tika arestēti un aizturēti, bieži uz vairākiem mēnešiem, bez nosaukta iemesla. Pēc vairāku mēnešu atalgojuma nesaņemšanas daudzi kori un mākslinieciskie ansambļi, piemēram, Kijivas un Poltavas bandūristu kapellas, beidza pastāvēt. Aklie tradicionālie tautas muzikanti, pazīstami kā kobzari, tika izsaukti no visas Ukrainas uz etnogrāfijas konferenci un pazuda.

Dienvidkrievijas KPFSR reģionos (Ziemeļkaukāzā un Slobodskas Ukrainas austrumu daļā, kas bija iekļauta KPFSR) 1932. gadā ukrainizācija tika efektīvi aizliegta.[20] Konkrētāk, 1932. gada 14. decembra dekrētā "Par graudu savākšanu Ukrainā, Ziemeļkaukāzā un Rietumu apgabalos" VK(b)P Centrālā komiteja un PSRS valdība — Sovnarkoms paziņoja, ka ukraiņošana noteiktos apgabalos tika veikta formāli, bez lielinieku dalības, kas deva "buržuāzisko nacionālistu elementiem" juridisku aizsegu, lai organizētu pretpadomju pretestību.[18] Lai to apturētu, šajos apgabalos cita starpā bija paredzēts visiem laikrakstiem un žurnāliem pāriet uz krievu valodu, tāpat kā uz krievu valodu pārvest padomju un kooperatīvu dokumentus, turklāt Melnzemes apgabalā pilnīgai pārejai uz krievu valodu tika dotas četras dienas.[18][21] 1932. gada rudenī (mācību gada sākumā) visām skolām tika uzdots pāriet uz krievu valodu. Turklāt dekrēts noteica masveida iedzīvotāju apmaiņu: visi "neuzticamie" iedzīvotāji no lielās kazaku apmetnes Poltavskajas staņicas tika izraidīti uz Ziemeļkrieviju, un viņu īpašums tika piešķirts lojāliem kolhozniekiem, kuri pārcēlās turp no nabadzīgākām Krievijas teritorijām.[22] Šī ukrainizācijas piespiedu izbeigšana KPFSR dienvidos izraisīja lielu ukraiņu skaita samazināšanos šajos reģionos 1937. gada PSRS tautas skaitīšanā, salīdzinot ar 1926. gada pirmo Padomju Savienības visaptverošo skaitīšanu.[20]

1932. gadā tika apturēta pārukraiņošana arī pašreizējā ziemeļu Kazahstānā, kura tolaik bija autonomija KPFSR sastāvā. Lielā ukraiņu skaita dēļ tur bija veikti līdzīgi pasākumi, tā, Kustanajas apriņķa Fjodorovskas rajonā gandrīz visas skolas bija pārgājušas uz ukraiņu valodu, bet pati ukrainizācija uzticēta Ukrainas KP Harkivas apgabala komitejai.[23]

Ukrainizācija Polijā un Čehoslovākijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Polijas dekrēts par ukraiņu valodas atzīšanu valsts valodas statusā Volīnijas vaivadijā

Vērojot procesus Padomju Savienībā, arī Polijas pārsvarā ukraiņu apdzīvotajā Volīnijā 1930. gados mēģināja veikt mērenu ukrainizāciju, cenšoties izveidot lojālus ukraiņu kadrus. 1938. gadā šis projekts tika slēgts un ar 1939. gadu sākās tam pretēja polonizācijas programma, kuru realizēt neizdevās Otrā pasaules kara sākšanās dēļ. Līdzīgu projektu mēģināja realizēt Čehoslovākijas Aizkarpatos 1938. gadā, kur to izjauca Ungārijas okupācija. Pēc vācu un padomju uzbrukuma Polijai PSRS veica tās Ukrainas PSR pievienotās daļas ukrainizāciju, izmantojot ukraiņus no Ukrainas austrumu apgabaliem kā uzticamākus nekā vietējie ukraiņi. Savukārt vācu okupanti 1941. gadā atzina Volīnijas un Galīcijas ukraiņus par uzticamākiem nekā poļus, tāpēc pie kopējās pārvācošanas tendences vācieši atbalstīja arī ukrainiskumu. Vēlāk viņi sāka to ignorēt un represēt aktīvākos nacionālistus, lai gan vienmēr Ukrainā izrādīja ukraiņu valodai vairāk uzmanības kā krievu.

PSRS no 1930. gadiem līdz 1980. gada vidum

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukrainas Komunistiskā partija valsts amatpersonu, piemēram, Lazara Kaganoviča, Staņislava Kosiora un Pāvela Postiševa vadībā, 1934. gada sākumā lepojās ar "kontrrevolucionāru, nacionālistu, spiegu un šķiras ienaidnieku" likvidāciju. Pēc arestiem tika slēgtas visas akadēmiskās organizācijas.

Neraugoties uz to, 1935.—1936. gados tomēr 83% no visiem Ukrainas PSR skolēniem joprojām tika mācīti ukraiņu valodā, un ukraiņi veidoja aptuveni 80% iedzīvotāju.[24] 1936. gadā no 1830 avīzēm ukraiņu valodā bija 1402, 1936. gadā tika nodrukātas 69 104 grāmatas ukrainiski.[25] Pēc negaidītiem terora uzliesmojumiem izrādījās, ka pašas Ukrainas PSR teritorijā ukraiņu valoda joprojām paliek brīvā lietošanā, lai gan tās ietekmes sfēra pakāpeniski samazinājās. Paplašinājās krievu valodas mācīšana ukraiņu skolās.

Turpmākajos piecdesmit gados padomju politika attiecībā uz ukraiņu valodu pamatā variēja starp klusu atturēšanos un apspiešanu līdz vajāšanai un kultūras "attīrīšanai", ar ievērojamu izņēmumu Petro Šelesta laikā Ukrainas komunistiskās partijas vadībā (1963—1972). 1960. gadu vidum bija raksturīgi mēreni ukraiņu centieni valdības līmenī atjaunot ukraiņu valodas izmantošanas atjaunošanu izglītībā, publikācijās un kultūrā.[26]

Galu galā visi ukrainizācijas efekti atkal tika atcelti, un Ukraina pakāpeniski kļuva pārkrievota. Šīs politikas nostādnes nedaudz vājinājās tikai kopš 1980. gadu vidus, un nesen neatkarīgajā Ukrainā tās tika atceltas.

Pārbūves laiks un neatkarīgā Ukraina

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saskaņā ar Ukrainas parlamenta 1989. gada 28. februāra rezolūciju "Attiecībā uz ukraiņu valodas valsts un oficiālo statusu iestādēs un organizācijās" mēs šeit runājam ukraiņu valodā: paziņojums Ļvivas slimnīcā par ukraiņu valodas lietošanu
Paziņojums poliklīnikā Ļvivā: "Ne valsts valodā valstī var runāt tikai: viesis, vergs vai okupants." (K. Markss)

1989. gada 28. oktobrī Ukrainas Augstākā padome mainīja Konstitūciju un pieņēma "Valodu likumu".[27] Ukrainas valoda tajā tika pasludināta par vienīgo oficiālo valodu, bet pārējām Ukrainā runātajām valodām tika garantēta konstitucionāla aizsardzība. Valdībai tika dots pienākums radīt apstākļus, kas nepieciešami ukraiņu valodas, kā arī citu etnisko grupu, tostarp krievu, valodu attīstībai un lietošanai. Citu valodu lietošana kopā ar ukraiņu valodu tika atļauta vietējās iestādēs, kas atrodas to etnisko iedzīvotāju vairākuma iedzīvotāju dzīvesvietās. Pilsoņiem tika garantētas tiesības lietot savas dzimtās vai citas valodas, un viņiem bija tiesības vērsties dažādās iestādēs un organizācijās ukraiņu valodā, krievu valodā vai citā viņu darba valodā vai pusēm pieņemamā valodā. Pēc Padomju Savienības likvidācijas arī neatkarīgajā Ukrainas valstī palika spēkā šis likums ar dažiem nelieliem grozījumiem.

Ukrainas jaunā konstitūcija 1996. gadā apstiprināja esošo ukraiņu valodas oficiālo statusu un garantēja brīvu attīstību, izmantošanu un Ukrainas mazākumtautību valodu — krievu un citu valodu aizsardzību.[28]

Politiķi turpināja izmantot valodas jautājumus, lai radītu strīdus. 2008. gada 20. maijā Doneckas pilsētas dome pieņēma rezolūciju, kas ierobežoja ukraiņu valodas izglītības paplašināšanos pilsētā. Nākamajā dienā pilsētas prokurors paziņoja, ka lēmums ir nelikumīgs, un mērs to apturēja, bet dome pēc divām dienām atcēla.[29]

Saskaņā ar 2010. gada marta aptauju, "piespiedu ukrainizācija un krievu valodas apspiešana" bija viena no nenozīmīgākajām problēmām Ukrainas pilsoņiem, kura uztrauca tikai 4,8% iedzīvotāju.[30]

Izglītības sistēma

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatizglītības skolēnu procentuālais īpatsvars Ukrainā pēc galvenās mācību valodas[31]
Gads Ukraiņu Krievu
1991 45% 54%
1996 60% 39,2%
1997 62,7% 36,5%
1998 65% 34,4%
1999 67,5% 31,8%
2000 70,3% 28,9%
2001 72,5% 26,6%
2002 73,8% 25,3%
2003-2004 75,1% 23,9%

Neatkarīgās Ukrainas valdība īstenoja politiku, lai paplašinātu ukraiņu valodas izmantošanu un pakāpeniski palielināja tās lomu plašsaziņas līdzekļos un tirdzniecībā. Nozīmīgākie bija valdības saskaņotie centieni īstenot valsts izglītības sistēmā ukraiņu kā vienīgo valsts oficiālo valodu. Neskatoties uz Konstitūciju, Izglītības likumu (kurš piešķir Ukrainas ģimenēm — vecākiem un viņu bērniem — tiesības izvēlēties dzimto valodu skolām un studijām),[5] kā arī Valodu likumu (garantējošu visu Ukrainas valodu aizsardzību), izglītības sistēma pakāpeniski tika pārveidota no sistēmas, kas bija tikai daļēji ukraiņu, uz praktiski ukrainisku. Krievu valoda joprojām tiek mācīta kā obligāts kurss visās pamatskolās, tostarp tajās, kurās ukraiņu valoda ir galvenā valoda.[32] Pamatskolas audzēkņu skaits, kas ieguvuši pamatizglītību ukraiņu valodā, pieauga no 47,9% 1990.—1991. līdz 67,4% 1999. gadā[33] un līdz 75,1% 2003.—2004. gados (sk. tabulu). Ukraiņošana ir sasniegusi vēl vairāk augstākās izglītības iestādēs, kur no 1990. līdz 1991. gadam tikai 7% studentu tika mācīti galvenokārt ukraiņu valodā. Līdz 2003.—2004. gadiem ukrainiski studējošo koledžu un tehnikumu studentu īpatsvars sasniedza 87,7%, bet universitātes līmeņa studentu — 80,1% (sk. tabulu).

Harkivas mītiņotāji 2006. gadā stāda prasību piešķirt valsts valodas statusu krievu valodai.
Ukraiņu mītiņotāji 2006. gadā prasa saviem bērniem ukraiņu skolu

Izglītības iestāžu ukrainizācijas apjoms dažādos Ukrainas reģionos ir atšķirīgs. 16 rietumu apgabalos Ukrainā ir 26 krievu valodas skolas no 12 907[31] un Kijivā tikai 6 no 452 skolām izmanto krievu valodu kā galveno mācību valodu[34] (saskaņā ar 2006. gada apsekojumu[35] ukraiņu valodu mājās lieto tikai 23% no Kijiviešiem, jo 52% izmanto krievu valodu un 24% pāriet starp abām). Donbasa reģionā to skolēnu īpatsvars, kuri saņem izglītību krievu valodā, aptuveni atbilst to iedzīvotāju procentuālajai daļai, kuri uzskata, ka krievu valoda ir dzimtā valoda, un Krimā lielākā daļa vidusskolu audzēkņu tika mācīti krievu valodā. Augstākās izglītības iestādēs sadalījums ir līdzīgs, bet pēdējās ir nedaudz vairāk ukrainizētas.

Augstākās izglītības studentu procentuālā daļa pēc primārās mācību valodas[31]
Zemākas akreditācijas iestādes
(koledžas un tehnikumi) 		Universitātes līmeņa iestādes
Gads Ukraiņu Krievu Ukraiņu Krievu
2000-2001 78% 22% 73,4% 26,5%
2001-2002 80% 20% 76,3% 23,6%
2002-2003 81,8% 18,2% 77,8% 22,1%
2003-2004 83,4% 16,6% 78,7% 21,2%
2004-2005 87,7% 12,3% 80,1% 19,9%

Pieaugums starp vidējās izglītības skolēniem, kuri ieguva izglītību ukraiņu valodā (no 47,9% līdz 67%) Ukrainas neatkarības pirmajā desmitgadē aptuveni atbilst vietējo ukraiņu runātāju īpatsvaram — 67,5%.[36] Skolas joprojām turpina pārcelt uz ukraiņu valodu. Deviņdesmito gadu beigās aptuveni 50% profesionālo skolēnu, 62% studentu un 67% augstskolu studentu (salīdzinot ar 7% 1991. gadā) studēja ukrainiski[14][37] un turpmākajos piecos gados: skaits palielinājās vēl vairāk (sk. tabulu).

Dažos gadījumos mācību valodas maiņa iestādēs izraisīja apsūdzības asimilācijā, ko galvenokārt izvirzīja krievvalodīgie iedzīvotāji. Neraugoties uz to, ka pāreja bija pakāpeniska un tajā nebija tik daudz pretrunu, kā derusifikācijā vairākās citās bijušajās Padomju republikās, tās uztvere Ukrainā palika nemierīga,[38] jo īpaši reģionos, kur ukraiņu valodu tradicionāli nelietoja.[39]

2017. gada likums "Par izglītību"

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2017. gada 25. septembrī prezidents Porošenko parakstīja jaunu likumu par izglītību (Radas apstiprināts 2017. gada 5. septembrī), kurā teikts, ka ukraiņu valoda ir izglītības valoda visos līmeņos, izņemot vienu vai vairākus mācību priekšmetus, kuriem atļauts būt divās vai vairāk valodās, proti, angļu valodā vai kādā no citām Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Likums paredzēja pilnīgu trīs gadu pārejas periodu.[6][40] 2018. gada februārī šis periods tika pagarināts līdz 2023. gadam.[41]

Likumu kritizēja Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja (EPPA), kas to nosauca par "būtisku šķērsli mazākumtautību mācīšanai".[42] Likums arī saskārās ar kritiku no Ungārijas, Rumānijas un Krievijas amatpersonām.[43] (Ungāru un rumāņu valodas ir Eiropas Savienības oficiālās valodas, krievu valoda nav.[44][45]) Ukrainas amatpersonas savukārt uzsvēra, ka jaunais likums pilnībā atbilst Eiropas normām par minoritāšu tiesībām.[46] Likumā noteikts, ka "pie Ukrainas pamatiedzīvotājiem piederošajām personām tiek garantētas tiesības mācīties pirmsskolas un pamatizglītības sabiedriskajās iestādēs attiecīgo pamatiedzīvotāju mācību valodā, kā arī valsts mācību valodā" atsevišķās klasēs vai grupās.[40] EPPA to nosauca par nozīmīgu pamatiedzīvotāju tiesību ierobežojumu, ko veikuši bez konsultācijām ar viņu pārstāvjiem.[42] 2018. gada 27. jūnijā Ukrainas ārlietu ministrs Pavlo Kļimkins paziņoja, ka pēc EP Venēcijas komisijas ieteikuma 2017. gada septembra izglītības likuma valodas noteikumi netiks piemēroti privātajām skolām un ka katrai valsts mazākumtautību skolai būs plašas pilnvaras patstāvīgi noteikt, kuras klases tiks mācītas ukraiņu valodā vai viņu dzimtajā valodā.”[47][48]

Plašsaziņas līdzekļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Skolu procents ukraiņu valodā 1991./1992.mācību gadā
Skolu procents ukraiņu valodā 2011./2012.mācību gadā

Kopš 2004. gada Ukrainas valdība ir noteikusi ierobežojumus televīzijas un radio programmām krievu valodā.[49] Krievu valodas programmās tiek prasīts iekļaut ukraiņu tulkojumu vai subtitrus, un vietējām radio un televīzijas stacijām ir tiesības raidīt krieviski tikai tad, ja tās spēj pierādīt, ka darbojas krievu auditorijai.[49] Šis aizliegums sastapa zināmu pretestību.[49] Mūsdienās aizliegums ir pilnībā spēkā, bet krievu filmas lielākoties ir ar subtitriem kinoteātros un Ukrainas televīzijā. Trešo valstu filmas, kas agrāk tika dublētas krievu valodā, tagad var tikt dublētas,sinhronizētas vai subtitrētas tikai ukraiņu valodā.[50][51][52] Ukrainas varas iestādes aizstāv aizliegumu, norādot, ka tā mērķis ir attīstīt pašmāju kultūras un tās izplatīšanas nozari un sniegt Ukrainas izplatītājiem lielākas iespējas sarunās par saviem darījumiem, lai iegādātos ārvalstu filmas.[53] Krievijas izplatītāji kontrolē aptuveni 90% Ukrainā skatīto ārzemju filmu un mēdz piegādāt krievu valodā dublētas vai subtitrētas kopijas, kas ir daļa no plašāka tīkla, kas darbojas visā Krievijā un bijušajās PSRS teritorijās. Andrijs Halpahči, Ukrainas kino fonda direktors, apgalvoja: "Daži Eiropas pārdevēji Berlīnes filmu tirgū ziņo, ka Krievijas pircēji jau draud nepirkt filmas, ja viņi tās tieši pārdos Ukrainai, neizmantojot Krievijas starpnieku kanālus."[53] Neskatoties uz iepriekšējām bažām, ka radīsies problēmas sakarā ar obligāto ukrainisko filmu dublēšanu, Ukrainas kinoteātru apmeklētāju skaits 2009. gada pirmajā ceturksnī pieauga par 40%, salīdzinot ar to pašu periodu iepriekšējā gadā.[54]

Vairākiem Krievijas televīzijas kanāliem nebija atļauts raidīt Ukrainā kopš 2008. gada 1. novembra, saskaņā ar Ukrainas Nacionālo televīzijas un radio apraides padomes lēmumu, galvenokārt dēļ to raidītās reklāmas. Krievijas Pirmajam kanālam un Ren TV piešķīra pagaidu apraides atļauju, savukārt 2009. gada oktobrī priekš Ukrainas televīzijas skatītājiem tika izveidota atsevišķa RTR Planeta versija.[55][56]

2010. gada 13. maijā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs apgalvoja, ka Ukrainā ir atcelti diskriminējoši, politiski motivēti, ideoloģiski un pretkrieviski lēmumi, kas tika pieņemti, kad Juščenko bija prezidents.[57]

2017. gada 23. maijā Ukrainas parlaments apstiprināja 2016. gada novembrī ierosināto likumu, kas pieprasa valsts, reģionālo, satelītu un daudzkanālu TV un radio tīklus pārraidīt vismaz 75% no to satura (tiek apkopoti katru nedēļu atsevišķos laika intervālos) ukraiņu valodā, sākot no 2017. gada 13. oktobra. 50% tiek pieprasīti no vietējiem tīkliem, bet visiem tīkliem ir nepieciešami 75% ukrainiski ziņu programmās. Filmas un raidījumi, kas nav šo tīklu produkti un kas ražoti pēc 1991. gada, ir jāpārraida tikai ukraiņu valodā. Ir gan paredzēti saprātīgi izņēmumi, lai iekļautu ne-ukraiņu valodas citādi ukraiņu valodas raidījumos. Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padome var atļaut izņēmumus no šā likuma attiecībā uz raidījumiem, kas novērš draudus valsts drošībai.[58] Tajā laikā tikai divi nacionālie Ukrainas televīzijas kanāli, kas jau neraidīja ukrainiski 75% no satura, bija "Inter" un "Ukraina".[59] Arī šī 2017. gada maijā apstiprinātā likuma dēļ kopš 2018. gada 8. novembra Ukrainas radio stacijām ir jāraida ne mazāk kā 35% dziesmu ukraiņu valodā vai, ja tā spēlē vismaz 60% dziesmu Eiropas Savienības oficiālajās valodās, tad 25%.[60][61][62]

Politika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Prokrievisko sabiedrisko organizāciju aktīvisti ar plakātiem krievu valodā protestē pret krievu skolas Čuhujivā ukrainizāciju (Harkivas apgabals, 2005).

Divās prezidenta vēlēšanās, 1994. un 2004. gadā, valodu loma Ukrainā bija svarīgs vēlēšanu jautājums. 1994. gadā galvenais opozīcijas kandidāts Leonīds Kučma, cenšoties paplašināt savu politisko atbalstu, pauda atbalstu idejai par krievu kā otro valsts valodu, kā arī solīja uzlabot savas zināšanas ukraiņu valodā. Papildus stagnējošajai ekonomikai valodas problēma, iespējams, veicināja Kučmas uzvaru vēlēšanās; bet, lai gan viņa ukrainiskās prasmes ievērojami uzlabojās, Kučma neturēja savu solījumu, ka viņa prezidentūras desmit gadu laikā krievu valoda kļūs par valsts valodu.

2004. gadā Viktora Janukoviča (Reģionu partijas vadītāja) priekšvēlēšanu solījums atzīt krievu valodu kā otro oficiālo valodu varēja arī palielināt viņa bāzi, bet kampaņas laikā to atspēkoja pretinieks (Viktors Juščenko), kurš norādīja, ka Janukovičs jau varēja veikt pasākumus šīs pārmaiņas tai laikā, kad viņš bija Ukrainas premjerministrs, ja tās būtu bijušas viņa prioritāte. Savas kampaņas laikā Juščenko uzsvēra, ka viņa iztēlošana par krievu skolu slēgšanas aizstāvi, ko bieži veica viņa pretinieki, ir pilnīgi nepamatota un izteica viedokli, ka skolu valodas, tāpat kā baznīcu, jautājums ir jāatstāj vietējām kopienām.[63] Tomēr Juščenko prezidentūras laikā turpinājās izglītības iestāžu pāriešana no krievu valodas uz ukraiņu.[64][65]

Karte, kurā atspoguļoti Reģionu partijas rezultāti 2007. gada vēlēšanās, liecina, ka tās vēlētāji dzīvo galvenokārt reģionos, kur dominē krievu valoda.

2006. gada parlamenta vēlēšanās krievu valodas statusa jautājumu Ukrainā atkal pacēla opozīcijas partijas. Vadošā opozīcijas partija, Reģionu partija , apsolīja ieviest divas oficiālās valodas — krievu un ukraiņu — valsts un reģionālajā līmenī.[66] Valsts līmenī šādas izmaiņas prasa grozīt Ukrainas Konstitūcijas 10. pantu, ko partija arī cerēja panākt.[67] Pirms vēlēšanām Harkivā un pēc vēlēšanām citos dienvidaustrumu reģionos, piemēram, Doneckā, Dņepropetrovskā, Luhanskā, Mikolajivā un Krimā jaunievēlētās vietējās padomes, kurās uzvarēja Reģionu partija (un nelielas tās atbalsta partijas), krievu valodu pasludināja par reģionālo valodu, atsaucoties uz Eiropas Reģionālo vai minoritāšu valodu hartu, ko Ukraina ratificēja 2003. gadā. Centrālā valdība apstrīdēja šādas vietējo pašvaldību darbības, apgalvojot, ka tās pārkāpa savas pilnvaras.[68] Dņepropetrovskā tiesa neatzina pilsētas domes rīkojumu par krievu valodas kā reģionālās valodas ieviešanu,[69] bet juridiskā cīņa par krievu valodas vietējo statusu turpinājās.[70]

Pēc 2006. gada parlamentārās krīzes Ukrainā, kas izjauca valdošo koalīciju un atgrieza Janukoviču premjerministra amatā, prezidenta Juščenko un vairāku ietekmīgāko politisko partiju vadītāju parakstītā "nacionālās vienotības deklarācija" paziņoja, ka ukraiņu valoda paliks oficiālā valsts valoda Ukrainā. Tomēr nedēļu pēc deklarācijas parakstīšanas Janukovičs, apstiprināts par Ukrainas premjerministru, preses konferencē Sočos paziņoja, ka krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešana joprojām ir viņa partijas mērķis, pat ja viņš neredzot, kā tas būtu sasniedzams tuvākajā nākotnē, jo šāda pārmaiņa, kas prasa grozīt Konstitūciju, tābrīža politiskajā situācijā nesaņemtu vajadzīgo 2/3 vairākumu Ukrainas parlamentā.[71]

2010. gada Ukrainas prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā Janukovičs paziņoja, ka, ja viņš tiks ievēlēts par prezidentu, tad darīs visu, lai krievu valodu padarītu par otro valsts valodu Ukrainā,[72] bet intervijā ar "Kommersant" vēlāk viņš norādīja, ka krievu valodas statuss Ukrainā "ir pārāk politizēts" un teica, ka, ja viņu ievēlēs par prezidentu 2010. gadā, viņam būs "reāla iespēja pieņemt likumu par valodām, kas īsteno Eiropas reģionālo valodu hartas prasības". Viņš norādīja, ka šim likumam Ukrainas parlamentā būs vajadzīgas 226 balsis (50% balsu, nevis 75% balsu, kas vajadzīgas, lai mainītu Ukrainas konstitūciju).[73] Pēc viņa 2010. gada ievēlēšanas prezidenta Janukoviča paziņojumā (2010. gada 9. martā) bija lasāms, ka "Ukraina turpinās atbalstīt ukraiņu valodu kā tās vienīgo valsts valodu".[74]

Tiesas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Ukrainā 2005. gadā pieņemtajiem likumiem par civilo un administratīvo procedūru, visi Ukrainas tiesvedības procesi ir jāveic ukrainiski. Tomēr tas neierobežo citu valodu lietošanu, jo likums garantē tulkošanas pakalpojumus jebkurai valodai, kuru vēlas pilsonis, atbildētājs vai liecinieks.

Svētku dienu izmaiņas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 2014. gada prezidents Petro Porošenko apgalvoja, ka viņš veic „vēsturiskā un politiskā kalendāra ukrainizāciju — Padomju Krievijas mums uzspiestā modeļa aizvietošanu”.[75][76] Tas ir novedis pie militāro svētku pārvietošanas uz jauniem datumiem un Ukrainas aizstāvja dienas izveides.[76]

2017. tika atcelta padomjlaika svētku diena 2. maijā, toties tagad Ziemassvētkus svin rietumu kristietības datumā 25. decembrī.[77][78] (1. maijs palika Ukrainas svētku diena, lai gan 2017. gadā tā tika pārdēvēta no "Starptautiskās strādnieku solidaritātes dienas" uz "Darba dienu"[78]).

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Світова преса про вибори в Україні-2004». Архіви України. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-01-08. Skatīts: 2008-01-07.
  2. ↑ Volodymyr Malynkovych, Ukraiņu perspektīva, Politicheskiy Klass, 2006. g. janvāris. "Людей фактически лишают права получать образование и реализовывать свой потенциал на русском языке, родном для каждого третьего украинца, для большинства жителей Левобережья."
  3. ↑ «Constitutional court forbad a socialist to report in foreign language». Korrespondent (Russian). Skatīts: 2007. gada 7. jūnijs.
  4. ↑ «RussiaToday : Features : Wanted: Russian-language movies in Ukraine». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 31. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 28. maijā.
  5. ↑ 5,0 5,1 Ukraine/ Compendium of Cultural Policies and Trends in Europe Arhivēts 2017. gada 23. decembrī, Wayback Machine vietnē., 10th edition, Council of Europe (2009)
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 New education law becomes effective in Ukraine
  7. ↑ Norman Davies, God's Playground, a History of Poland, Columbia University Press, 1982, ISBN 0231053525, p.558
  8. ↑ Pavel Polian. Against Their Will: The History and Geography of Forced Migrations in the USSR. Central European University Press, 2004, 2004-01-01. ISBN 978-963-9241-68-8.
  9. ↑ Tarik Cyril Amar, "A Murder in Lwów. The End of a Multi-Ethnic City, the Making of a Soviet-Ukrainian Lviv, and the Fate of a Model Borderland City", "Nowa Ukraina", vol. 1—2 / 2007, p. 107-121
  10. ↑ Patricia Kennedy Grimsted. Trophies of war and empire: the archival heritage of Ukraine, World War II, and the international politics of restitution. 2001. Harvard Ukrainian Research Institute. p. 163.
  11. ↑ 11,0 11,1 Stephen D. Olynyk, "ANALYSIS: The status of Ukrainian military terminology Arhivēts 2006. gada 30. augustā, Wayback Machine vietnē.", The Ukrainian Weekly, February 16, 1997
  12. ↑ 12,0 12,1 "Ukrainization, although with less success, was implemented in the Army (School of Red Commanders in Kharkov, newspaper of the Ukrainian Military District "Chervona Armiya" published until mid-1930s, etc.)". Encyclopedia of Ukrainian studies". (Ukrainas pētījumu enciklopēdija)
  13. ↑ Советская борьба с «великорусским шовинизмом». Часть 2
  14. ↑ 14,0 14,1 Vasyl Ivanyshyn, Yaroslav Radevych-Vynnyts'kyi, Mova i Natsiya Arhivēts 2006. gada 4. jūnijā, Wayback Machine vietnē., Drohobych, Vidrodzhennya, 1994, ISBN 5-7707-5898-8
  15. ↑ 15,0 15,1 15,2 Volodymyr Kubiyovych; Zenon Kuzelia, Енциклопедія українознавства (Encyclopedia of Ukrainian studies), 3-volumes, Kiev, 1994, ISBN 5-7702-0554-7
  16. ↑ «Rudnev Semen Vasilyevich». Library of the Far East State University. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 27. septembrī. Skatīts: 2006.
  17. ↑ "The campaign was implemented in 35 raions of the Russian Republic {Stavropol, Krasnodar (Kuban), Republic of Karachaev-Cherkessiya} most of which still exist to this day."
  18. ↑ 18,0 18,1 18,2 18,3 Украинизация: Между большой политикой и текущими задачами советского строительства Arhivēts 2015. gada 2. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Татьяна Павловна Хлынина, Игорь Юрьевич Васильев (PDF)
  19. ↑ "Ukrainas komunistiskās partijas 12. kongress, stenogrāfu ieraksts", Harkiva 1934.
  20. ↑ 20,0 20,1 Unknown Eastern Ukraine, The Ukrainian Week (2012. gada 14. marts)
  21. ↑ Дроздов К. С. Политика украинизации в Центральном Черноземье, 1923 −1933 гг. — М., СПб.: Центр гуманитарных инициатив, 2012. — С. 434.
  22. ↑ ВКП (б) и СНК СССР «О хлебозаготовках на Украине, Северном Кавказе и в Западной области». 14 декабря 1932 г. Arhivēts 2019. gada 24. maijā, Wayback Machine vietnē. (1932. gada 14. decembra dekrēts "Par graudu savākšanu Ukrainā, Ziemeļkaukāzā un Rietumu apgabalā"); Krievijas arhīva (RGASPI) ieraksts: РГАСПИ. Ф. 17. Оп. 3. Д. 2025. Л. 42—42 об.
  23. ↑ П.Черныш. Федоровский район: вчера и сегодня. Костанай, 2005.
  24. ↑ Ronald Grigor Suny, The Soviet Experiment
  25. ↑ "Soviet Ukraine for 20 years" p.102 Ukrainian SSR Academy of Science 1938 Kiev, also same data in Statistical Compendium 1936
  26. ↑ "Shelest came to power on the wave of post-war "Ukrainization" of the party and state apparatus of the Ukrainian SSR and the rise of the role of Ukrainian party elite on the Soviet leadership. [...] On the background of the general policies of Russification and Sovietization significant were his declarations aimed at the protection of the Ukrainian language in school education, the printed press, magazines and books. He defended several representatives of Ukrainian culture from the accusations of Ukrainian nationalism." (Encyclopedia of Ukrainian studies)
  27. ↑ 1989. gada Valodu likums angļu valodā
  28. ↑ According to the Article 10 Arhivēts 2011. gada 21. maijā, Wayback Machine vietnē. of the Constitution: "The state language of Ukraine is the Ukrainian language. The State ensures the comprehensive development and functioning of the Ukrainian language in all spheres of social life throughout the entire territory of Ukraine. In Ukraine, the free development, use and protection of Russian, and other languages of national minorities of Ukraine, is guaranteed."
  29. ↑ “Donetsk City Council Cancels Resolution Restricting Use Of Ukrainian Language In Educational Establishments Arhivēts 2012. gada 18. septembrī, at Archive.is”, Ukrainian News Agency, May 26, 2008.
  30. ↑ «Українізація та мовне питання турбують українців найменше - опитування». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-04-14. Skatīts: 2010-04-12.
  31. ↑ 31,0 31,1 31,2 [1] Datus sagatavoja Starptautiskais humanitāro un politisko pētījumu institūts (Krievija), pamatojoties uz Ukrainas Zinātnes un izglītības ministrijas publicētajiem statistiskajiem datiem, 2001-2004.
  32. ↑ «Співпраця України і Російської Федерації у сфері освіти і науки - Острів знань». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. martā. Skatīts: 2016. gada 7. maijs.
  33. ↑ "the number of Ukrainian secondary schools has increased to 15,900, or 75% of their total number. In all, about 4.5 million students (67.4% of the total) are taught in Ukrainian, in Russian — 2.1 million (31.7%)..." "Annual Report of the Ukrainian Parliament Commissioner for Human Rights “On the situation with observance and protection of human rights and freedoms in Ukraine” for the period from April 14, 1998 till December 31, 1999" Arhivēts 2006. gada 2. maijā, Wayback Machine vietnē.
  34. ↑ In Central and Western Ukraine there are practically no Russian schools left. In 16 oblasts out of 13,000 schools, 26 are Russian (0.2%). In Kiev there are almost no Russian schools left: 6 out of 452. The situation in higher education is even worse. In 19 oblasts there is not a single institution with the instruction in Russian. In Ukrainian schools, Russian literature is included in the international literature course and children have to learn Gogol in the Ukrainian translation. Only in Donbass and the Crimea is the full-fledged Russian education preserved."Volodymyr Malynkovych. «Ukrainian perspective». Politicheskiy Klass, January 2006.
  35. ↑ «Kiev: the city, its residents, problems of today, wishes for tomorrow.». Zerkalo Nedeli. April 29 – May 12, 2006.. Available online in Russian Arhivēts 2007. gada 17. februārī, Wayback Machine vietnē. and in Ukrainian Arhivēts 2007. gada 17. februārī, Wayback Machine vietnē.
  36. ↑ Population composition by the native language Arhivēts 2004. gada 7. septembrī, Wayback Machine vietnē. according to the Ukrainian Census (2001).
  37. ↑ "Annual Report of the Ukrainian Parliament Commissioner for Human Rights “On the situation with observance and protection of human rights and freedoms in Ukraine” for the period from April 14, 1998 till December 31, 1999" Arhivēts 2006. gada 8. novembrī, Wayback Machine vietnē.
  38. ↑ "There has been no consistent policy of Ukrainianization. [...] [I]t is sometimes difficult to admit that the issue is actually about the assimilation of the Russian-speaking population, which has to be logical and unforced, but so far has been forcible." Myroslav Popovych, the director of the Hryhoriy Skovoroda Institute of Philosophy, National Academy of Sciences of Ukraine, cited through "Inconsistent language policy creates problems in Ukraine" Arhivēts 2006. gada 22. augustā, Wayback Machine vietnē., Eurasia Daily Monitor by The Jamestown Foundation, May 24, 2006
  39. ↑ "[...]"[...] the main mistake of the government has been imposing Ukrainian in those regions where it is traditionally barely spoken, instead of financing Ukrainian culture in the traditionally Ukrainian-speaking areas, such as Lviv." Mykola Knyazhytsky, media expert and former Chairman of the Ukrainian State TV and Radio Broadcasting, cited through Eurasia Daily Monitor, ibid
  40. ↑ 40,0 40,1 Про освіту | no 05.09.2017 № 2145-VIII (Сторінка 1 з 7)
  41. ↑ Ukraine agrees to concessions to Hungary in language row
  42. ↑ 42,0 42,1 The new Ukrainian law on education: a major impediment to the teaching of national minorities' mother tongues
  43. ↑ Ukrainian Language Bill Facing Barrage Of Criticism From Minorities, Foreign Capitals
  44. ↑ «Consolidated version of Regulation No 1 determining the languages to be used by the European Economic Community». Europa (web portal). European Union. Skatīts: 2010. gada 30. jūlijs.
  45. ↑ «Languages of Europe – Official EU languages». European Commission. Skatīts: 2016. gada 27. jūnijs.
  46. ↑ Hungary in language dispute with Ukraine over schools
  47. ↑ Hungary realizes Ukraine not to change education law — Klimkin, UNIAN (27 June 2018)
  48. ↑ Debate on language provisions of Ukraine’s education law not over — minister, UNIAN (12 January 2018)
  49. ↑ 49,0 49,1 49,2 «Anger at Ukraine's ban on Russian». BBC News. 2004. gada 15. aprīlis.
  50. ↑ «Ukraine says foreign films must be dubbed in Ukrainian». Agence France-Presse. 2007. gada 24. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 29. decembrī.
  51. ↑ «Only 11% of Ukrainians opposed to more films dubbed in Ukrainian – poll». UNIAN. 2008. gada 5. februāris.
  52. ↑ «Ukrainian cinema lost in translation». Russia Today. 2008. gada 28. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 24. septembrī.
  53. ↑ 53,0 53,1 Nick Holdsworth. «Ukraine defends new cinema rules». Variety, 2008. gada 12. februāris.
  54. ↑ Number of cinema visitors in Ukraine soared by 40%, UNIAN (April 8, 2009)
  55. ↑ Four Russian TV channels allowed to broadcast in Ukraine, UNIAN (February 26, 2009)
  56. ↑ TV channel RTR-Planeta proposes special version for Ukraine, Kyiv Post (October 13, 2009)
  57. ↑ Lavrov: No more problems broadcasting Russian-language television in Ukraine, Kyiv Post (May 13, 2009)
  58. ↑ Офіційний портал Верховної Ради України. Офіційний портал Верховної Ради України. Проект Закону про внесення змін до деяких законів України щодо мови аудіовізуальних (електронних) засобів масової інформації
  59. ↑ The law on Ukrainian-language quotas on television has come into force
  60. ↑ Ukraine imposes language quotas for radio playlists, BBC News (8 November 2016)
  61. ↑ Special quotas for radio stations to promote Ukrainian songs enforced today, UNIAN (7 November 2016)
  62. ↑ Ukraine's Deputy PM: Ukrainian language quotas on radio stations grow to 35%, UNIAN (8 November 2018)
  63. ↑ Transcript of televised debates between Yushchenko and Yanukovych of December 20, 2006 Arhivēts 2007. gada 30. septembrī, Wayback Machine vietnē., Ukrainska Pravda, December 20, 2004
  64. ↑ «На Украине запретят сдавать экзамены в вузы на русском». Skatīts: 2016. gada 7. maijs.
  65. ↑ «В Горловке закрывают русскоязычные школы». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 28. septembrī. Skatīts: 2016. gada 7. maijs.
  66. ↑ Russian language is legalized. Arhivēts 2007. gada 11. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Party of Regions information server
  67. ↑ Borys Kolesnikov: Both languages, Russian and Ukrainian need protection. Arhivēts 2009. gada 16. augustā, Wayback Machine vietnē. Party of Regions information server
  68. ↑ Ukraine leader to ask court to ban local Russian-language status Arhivēts 2011. gada 5. jūnijā, Wayback Machine vietnē. RIA Russian News and Information Agency. Retrieved on 2006, 07-06
  69. ↑ In Dnipropetrovsk the court has cancelled the regional status of Russian korrespondent.net
  70. ↑ Mykolaiv city council reconfirms language vote Arhivēts 2006. gada 19. jūnijā, Wayback Machine vietnē. 5TV Retrieved on 2006, 07-06
  71. ↑ Ksenia Solyanskaya, "Gas would bring us closer", Gazeta.ru August 16, 2006. Reprinted by Korrespondent.net (krieviski)
  72. ↑ Yanukovych imagines how he signs law on Russian language, UNIAN (September 3, 2009)
  73. ↑ (krieviski)"Доверия к Тимошенко у меня нет и быть не может" Arhivēts 2011. gada 18. jūlijā, Wayback Machine vietnē., Kommersant (December 9, 2009)
  74. ↑ Yanukovych: Ukraine will not have second state language, Kyiv Post (March 9, 2010)
  75. ↑ Poroshenko: Ukraine will never celebrate February 23 Arhivēts 2014. gada 25. augustā, Wayback Machine vietnē. TVi (24 August 2014)(ukrainiski) English-language translation of Poroshenko's Independence Day remarks in Kyiv, Kyiv Post (24 August 2014)
  76. ↑ 76,0 76,1 President: Day of Airborne Assault Forces of the Armed Forces of Ukraine will be celebrated on November 21, Presidential Administration of Ukraine (21 November 2017)(ukrainiski)
  77. ↑ «Ukraine seeks distance from Moscow with new Christmas holiday». m.digitaljournal.com. 2017-11-16. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-11-17. Skatīts: 2017-11-16.
  78. ↑ 78,0 78,1 «Рада зробила 25 грудня вихідним днем». BBC Україна (en-GB). 2017-11-16. Skatīts: 2017-11-16.(ukrainiski)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ukrainizācija
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ukrainizācija&oldid=4054856"