Pāriet uz saturu

Indija

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Indijas Republika
भारत गणराज्य
Republic of India
Indijas karogs Indijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Devīze: Satyameva Jayate
Himna: Jana Gana Mana
Location of India
Location of India
GalvaspilsētaŅūdeli
Lielākā pilsēta Mumbaja
Valsts valodas hindu un angļu valoda
Valdība Federāla republika
Parlamentāra republika
 -  Prezidents Draupadi Murmu
 -  Premjerministrs Narēndra Modi
Neatkarība no Lielbritānijas 
 -  Deklarēta 1947. gada 15. augustā 
 -  Republika 1950. gada 26. janvārī 
Platība
 -  Kopā 3 287 263 km² (7.)
 -  Ūdens (%) 9,56
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2016. gadā 1 332 119 275 (2.)
 -  Blīvums 368/km² 
IKP (PPP) 2017. gada aprēķins
 -  Kopā $9,459 triljoni[1] 
 -  Uz iedzīvotāju $6542[1] 
IKP (nominālais) 2017. gada aprēķins
 -  Kopā $2,611 triljoni[1] 
 -  Uz iedzīvotāju $1982[1] 
Džini koef. (2004) 36,8 
TAI (2019) ▲ 0,645[2] (vidējs) (131.)
Valūta Indijas rūpija (₹) (INR)
Laika josla IST (UTC+5:30)
 -  Vasarā (DST) netiek mainīts (UTC+5:30)
Interneta domēns .in
ISO 3166-1 kods 356 / IND / IN
Tālsarunu kods +91

Indija (hindi: भारत, Bhārat, angļu: India), oficiāli Indijas Republika (hindi: भारत गणराज्य, Bhārat Gaṇarājya, angļu: Republic of India), ir valsts Dienvidāzijā. Tā ir septītā lielākā valsts pasaulē, kā arī otrā lielākā valsts pēc iedzīvotāju skaita. Toties tā ir vislielākā demokrātiskā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Indijā dzīvo vairāk nekā miljards cilvēku un šajā teritorijā runā vairāk kā 1600 dažādās valodās. Indiju dienvidos apskalo Indijas okeāns, rietumos Arābijas jūra, bet austrumos Bengālijas līcis. Krasta līnijas garums sasniedz 7517 km.[3] Rietumos tā robežojas ar Pakistānu, ziemeļos ar Ķīnu, Nepālu un Butānu, bet austrumos ar Bangladešu un Mjanmu. Tai Indijas okeānā ir jūras robežas arī ar Šrilanku, Maldīviju un Indonēziju.

Indijas subkontinenta ilgstošajā vēsturē ir veidojušās tā materiālās un kultūras bagātības, tajā ir mājvieta Indas ielejas civilizācijai, to ir šķērsojuši vēsturiskie tirdzniecības ceļi un te ir bijušas lielas impērijas.[4] Šeit ir radušās četras no pasaules pamata reliģijām — hinduisms, budisms, džainisms un sikhisms. Mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē, izplatoties zoroastrismam, jūdaismam, kristietībai un islāmam, izveidojās reģiona atšķirīgā kultūra. No 18. gadsimta sākuma Britu Austrumindijas kompānijas pakāpeniski anektēja Indiju, bet no 19. gadsimta vidus to kolonizēja Apvienotā Karaliste. Indija par neatkarīgu valsti kļuva 1947. gadā pēc cīņas par neatkarību, ko iezīmēja plaša nevardarbīga pretošanās.

Indija ir parlamentārās demokrātijas sistēmas republika, kas sastāv no 29 štatiem un septiņām savienības teritorijām. Tai ir pasaulē divpadsmitā lielākā saimniecība pēc tirgus izmaiņu rādītājiem un pasaulē ceturtā lielākā pēc pirktspējas paritātes. 1991. gadā uzsāktās ekonomiskās reformas to ir pārvērtušas par vienu no visātrāk augošajām saimniecībām,[5] tomēr te vēl joprojām ir augsts nabadzības,[6] analfabētisma un nepietiekama uztura līmenis.

Etimoloģija

Nosaukums Indija ir atvasināts no Indas upes nosaukuma, kas, savukārt, ir cēlies no senpersiešu valodas vārda Hindu, sanskrita Sindhu, kā vietējie iedzīvotāji vēsturiski dēvēja šo upi.[7] Senie grieķi indiešus sauca par Indoi (Ινδοί), kas nozīmē "Indas cilvēki".[8] Indijas konstitūcijā un dažās Indijas valodās kā oficiāls nosaukums ar līdzvērtīgu statusu tiek lietots vārds Bhārat (IPA: /bʰɑːrət̪/).[9] Indostāna jeb Hindustāna, kas ir persiešu apzīmējums "Hindu zemei" un vēsturiski attiecas uz Ziemeļindiju, arī laiku pa laikam tiek lietots kā sinonīms visai Indijai.[10]

Vēsture

Pamatraksts: Indijas vēsture
Vaišali senpilsētas drupas Bihāras štatā (3. gs. p.m.ē.)

Pirmās arheoloģiskās liecības par moderno cilvēku klātbūtni Indijas subkontinentā ir kopš 30 000 gadu senas pagātnes.[11] Aptuveni 7000 gadus p.m.ē. ļaudis šajā teritorijā ir sākuši apsaimniekot zemi un audzēt mājlopus. Arheoloģiskie izrakumi daudzās vietās, īpaši Mohendžodaro un Harapā (abas vietas mūsdienās atrodas Pakistānā), liecina, ka aptuveni no 2600. līdz 2000. gadam p.m.ē. uzplauka Indas ielejas civilizācija ar attīstītām pilsētām un tehnoloģijām. Jau tajā laikā pilsētā bija izbūvētas akas, vannas, drenāžas sistēmas, kā arī amatnieki prata izgatavot rotaslietas, dažādus mājsaimniecības priekšmetus un no vara kaltus ieročus.[12]

2. gadu tūkstotī p.m.ē. šajā teritorijā ienāca indoeiropiešu valodās runājošās rigvēdu ciltis. No šo cilšu reliģijām vēlāk attīstījās hinduisms. Svētie raksti Vēdas kļuva par svarīgu reliģijas sastāvdaļu. Rigvēdā ir minētas četras lielas sociālās grupas, pazīstamas kā varnas, kas norāda uz to, ka sociālā sistēma, kurā cilvēki tiek grupēti kastās, ir bijusi jau pirms tūkstošiem gadu. Rigvēdu ciltis apdzīvoja subkontinenta ziemeļrietumu, ziemeļu centrālo daļu un Gangas ieleju. 6. gadsimtā p.m.ē. uz dienvidiem no Himalajiem bija izveidojušās 16 par mahadžanapadām sauktas atsevišķas valstiņas.

326. gadā p.m.ē. Maķedonijas ķēniņš Aleksandrs Lielais pēc Ahemenīdu impērijas sagrāves iebruka Ziemeļindijā un iekaroja tagadējās Pendžābas teritoriju, tomēr neuzdrošinājās karot ar Nanda impēriju un devās atpakaļ uz rietumiem.[13]

Maurjas impērija ap 265. gadu p.m.ē.

321. gadā p.m.ē. Čandragupta Maurja dibināja lielu un centralizētu Maurju impēriju, kas pastāvēja līdz 185. gadam p.m.ē. Čandraguptas mazdēls Ašoka pakļāva gandrīz pilnīgi visu Indijas subkontinentu, vienīgi neliela teritorija pašos Indijas dienvidos palika neiekarota. Ašoka pieņēma tajā laikā tikai nelielas sektas līmenī esošo budismu. Viņa valdīšanas laikā tika uzcelts tūkstošiem budistu svētnīcu, veicinātas misijas ārpus impērijas teritorijas, kā rezultātā šī reliģija piedzīvoja strauju uzplaukumu.

Ap 320. gadu m.ē. Guptas dinastija dibināja plašu impēriju, kas Ziemeļu un Centrālajā Indijā pastāvēja līdz 6. gadsimta vidum. Guptas periodā uzplauka sanskrita literatūra, kur izceļamas ir Kālidāsas lugas un dzejoļi. Šajā laikā uzplauka arī tēlniecība un sienas gleznojumu kultūra. Strauji attīstījās astronomija un matemātika.

Pēc tam vairākus gadsimtus Indijas teritorijā regulāri iebruka ciltis no Centrālāzijas un Tuvajiem Austrumiem. 8. gadsimtā sirojumus Indijas teritorijā uzsāka arābi, tjurki un persieši. Tjurku musulmaņi vēlāk iekaroja lielāko daļu no Ziemeļindijas un dibināja Deli sultanātu, kas pastāvēja no 13. gadsimta sākuma līdz 16. gadsimtam. 13. gadsimta beigās mongoļu armija Čingishana vadībā rīkoja sirojumus uz Pendžābu. 1398. gadā Tamerlana armija iekaroja Deli, samazinot sultanāta varenību.

Mogulu impērija ap 1700. gadu.

1526. gadā Babūrs, kas bija gan Čingishana, gan Tamerlana pēcnācējs, ienāca Indijas ziemeļrietumus no Afganistānas un sagrāva Deli sultanātu, dibinot Mogolu impēriju. Šī musulmaņu valsts savu varenību saglabāja līdz pat 18. gadsimtam. Indijas dienvidi nekad pilnībā netika iekaroti, bet ziemeļos esoša impērija Akbara un Šaha Džahāna valdīšanas laikā bija viena no varenākajām Āzijas vēsturē. Aurangzeba, pēdējā mogolu valdnieka, valdīšanas laikā no 1658. līdz 1708. gadam Dekānā dzīvojošie marati sāka vājināt impēriju.

Tikmēr starp Eiropas lielvarām sākās cīņa par dominanci tirdzniecībā ar Indiju. 1498. gadā portugāļu jūrasbraucējs Vasko da Gama atklāja jūrasceļu uz Indiju, apbraucot apkārt Labās Cerības ragam Āfrikas dienvidos. Portugāļi drīz vien pakļāva Goā teritoriju Indijas rietumu krastā un tur izveidoja garšvielu tirdzniecības bāzi. 17. gadsimta sākumā nīderlandieši, briti un franči sāka apstrīdēt portugāļu monopolu tirdzniecībā ar indiešiem. 1600. gadā tika izveidota Britu Austrumindijas kompānija, un tā gadsimta laikā dibināja vairākus tirdzniecības posteņus vietās, kur mūsdienās atrodas Čennai, Mumbaja un Kolkata. Kolkata, kas tajā laikā tika saukta par Kalkutu, bija Britu Indijas galvaspilsēta no 1772. līdz 1912. gadam. 1740. gados sākās Francijas un Lielbritānijas sāncensība kontroles iegūšanā pār tirdzniecību ar Indiju. Lai vieglāk to būtu panākt, abas lielvaras veidoja alianses ar daudziem dažādiem indiešu valdniekiem. Franči izveidoja lokālo karaspēku, un, izmantojot Dienvidindijas valdnieku savstarpējās cīņas, pakļāva lielu daļu no Dekānas.

Roberts Klaivs kļuva par pirmo britu Bengālijas gubernatoru.

1751. gadā briti Roberta Klaiva vadībā iekaroja Arkotu, kuru pēc tam veiksmīgi arī nosargāja no franču uzbrukumiem, bet 1757. gadā Klaiva uzvara pie Palaši iezīmēja franču kundzības ēras beigas. Britu Austrumindijas kompānija bija ieguvusi kontroli pār plašām teritorijām. Vēlāk tirdzniecības kontrole pārauga arī politiskā kontrolē. Interesanti, ka Britu Austrumindijas kompānija, kas bija privāts uzņēmums, galvenokārt izmantoja vietējos karavīrus (sipajus), kas bija dzimuši un auguši Indijā. 1774. gadā Vorens Heistingss kļuva par pirmo Britu Austrumindijas kompānijas ģenerālgubernatoru. 1839. gadā britu karaspēks iebruka Afganistānā, bet līdz 1842. gadam spēja pakļaut vienīgi puštunu apdzīvotās teritorijas austrumu daļu. Līdz 1849. gadam kompānija, gūstot uzvaras un noslēdzot līgumus, valdīja teju vai visā Indijas subkontinentā.

Dažas valdonīgas metodes, ko izmantoja britu kompānija, piemēram, britu misionāru mēģinājumi hinduistus pievērst kristietībai un eiropiešu muitas ieviešana tradicionālo indiešu uzņēmumu izdevumiem, izraisīja lielu nemieru vilni. 1857. gadā sabiedrībā izplatījās baumas, ka angļu karavīri savu šaujamieroču patronas iesmērējot ar govju un cūku taukiem. Govis ir hinduisma svētie dzīvnieki, savukārt cūkas islāmā ir nešķīsti dzīvnieki. Tādēļ izcēlās Indiešu nemieri, kas bija plaša un bruņota sipaju sacelšanās pret britiem. Šie nemieri turpinājās līdz 1858. gadam, kad asiņainā sacelšanās tika apspiesta. Tas iezīmēja Britu Austrumindijas kompānijas varas norieta sākumu. 1858. gadā Indijas pārvalde tika nodota Britu karaļnamam. 1876. gadā Lielbritānijas parlaments nolēma, ka Indija ir daļa no Britu impērijas. Nākamajā gadā par Indijas imperatori tika kronēta karaliene Viktorija. 1878. gadā Britu impērijas karaspēks atkal iebruka Afganistānā, sākot Otro angļu-afgāņu karu un Afganistānas emirāts kļuva par Britu impērijas vasaļvalsti.

Indijas vicekaralis, kuru iecēla britu karalis vai karaliene, valdīja tikai tieši Britu Indijas provincēs. Hindu un musulmaņu prinči turpināja valdīt gandrīz 600 atsevišķās valstīs. Šīs valstis nomināli bija autonomas, un tām tika aizliegts karot savā starpā. Indijas vicekaralis turēja pa vienam pārstāvim katrā galmā, un viņa uzdevums bija sniegt konsultācijas valdniekam.

Britu Indijas impērijas politiskais iedalījums 1909. gadā. Tieši Indijas vicekaralim pakļautās teritorijas iezīmētas sarkanā krāsā, bet indiešu prinču pārvaldītās teritorijas dzeltenā krāsā.

Britu valdīšanas laikā tika nodrošināta iekšēja saskaņa starp Indijas teritorijā dzīvojošajām tautām, kā arī attīstījās dažas no tautsaimniecības nozarēm. Briti modernizēja pilsētas, izbūvēja ceļus un dzelzceļu, kanālus, veica apūdeņošanas darbus, kā arī uzbūvēja dzirnavas, rūpnīcas un skolas. Viņi ieviesa Rietumu pasaules likumus un policijas sistēmu. Šajā laikā ļoti maz indiešu tika iecelti kādā no valdības krēsliem.

Indijas intelektuāļi, no kuriem daudzi bija izglītojušies Anglijā, sāka sapņot par brīvu Indiju. 1885. gadā viņi dibināja politisko partiju, kura bija pazīstama kā Indijas Nacionālais Kongress. Sākotnēji tā bija viduvēja reformu partija, kuras mērķis bija indiešu ievēlēšana viņu pašu valdībā; vēlāk tā aicināja iegūt neatkarību no Lielbritānijas. 1906. gadā tika izveidota Musulmaņu līga, lai aizsargātu Indijas musulmaņu minoritātes politiskās tiesības. Dažus gadus vēlāk tā pievienojās Kongresa partijai cīņā par Indijas neatkarību. Turpmākās desmitgades šī apvienība veicināja hindu un musulmaņu vienotību, lai gan abām grupām bieži vien bija lielas atšķirības. Pirmā pasaules kara laikā Indijas bruņotie spēki cīnījās Sabiedroto pusē, bet pēc kara pieauga nacionālistu saviļņojums. 1919. gadā Lielbritānijas parlaments pieņēma reformu aktu, kas paredzēja katrai Indijas provincei savu padomi, kam bija neliela kontrole lauksaimniecībā, izglītībā un veselības aizsardzībā; ieceltās britu amatpersonas saglabāja kontroli pār pārējām jomām. Tajā pašā gada briti arī iedeva valdībai represīvas pilnvaras, lai apspiestu pretošanos pret tās varu, piemēram, politiskos aktīvistus ieslodzīja bez tiesas sprieduma. 1919. gadā sākās Trešais angļu-afgāņu karš, kas beidzās ar Rāvalpindi miera līgumu, kurā Britu impērija atzina Afganistānas neatkarību.

Mahātma Gandijs un Džavāharlāls Nehru 1937. gadā.

Mohandāss Karamčands Gandijs no Kongresa partijas vadīja kustību pret britu varu tikai ar nevardarbīgiem veidiem.[14] Piemēram, viņš aicināja boikotēt britu ražotos produktus un britu institūcijas. Vairāki simti tūkstoši pievienojās viņa nevardarbīgajai kampaņai, un daudzi no viņiem, tai skaitā, arī Gandijs, tika ieslodzīti. Kongresa partija ātri vien ieguva popularitāti. 1929. gadā par partijas prezidentu tika ievēlēts Džavāharlāls Nehru. Tāpat kā Gandijs, arī Nehru veltīja visu savu laiku Indijas neatkarības iegūšanai. Pēc vairākus gadus ilgstošām sarunām par to, kā reformēt Indijas konstitūciju, britu parlaments 1935. gadā pieņēma aktu, kas provincēs paredzēja vēlētus likumdevējus. Tomēr īpašuma un izglītības prasības ievērojami ierobežoja vēlētāju skaitu. Lai aizsargātu minoritāšu intereses, balsošana notika pēc sabiedriskajām grupām, tas ir, musulmaņi, sikhi, kristieši un citi balsoja par kandidātiem, kas pārstāvēja viņu pašu grupu. Šāda sistēma izraisīja reliģiskas nesaskaņas. Jau tā saspringtās attiecības starp Indijā dzīvojošajiem hinduistiem un musulmaņiem pasliktinājās pēc 1937. gada vēlēšanām, kurās veiksmīgi startēja hindu Kongresa partija. Kongresa partija neiekļāva nevienu no Musulmaņu līgas biedriem savās provinču valdībās.

Kad 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš, Kongresa partija pieprasīja britiem, lai tā pēc kara dod Indijai brīvību kā atlīdzību par Indijas aktīvu līdzdalību karā. Briti nebija gatavi dot šādu solījumu, tādēļ Kongresa partija iebilda pret Britu Indijas karaspēka iesaistīšanos karā. 1940. gadā Musulmaņu līga pieprasīja nošķirt musulmaņu apdzīvotās provinces no Indijas, lai izveidotu neatkarīgu valsti, kuru sauktu par Pakistānu. Turklāt vairāki indiešu valdnieki vēlējās atjaunot savu valstu neatkarību, tomēr Indijas Kongresa partija uzstāja par vienotu Indiju. 1942. gadā britu politiķi piedāvāja plānu, pēc kura Indijai pēc kara būtu domīnijas statuss, bet arī šim piedāvājumam Indijas līderi nepiekrita. Kad 1944. gada pavasarī agrāk Indijas sastāvā esošajā Birmā iebruka Japānas impērijas karaspēks, Indijas karaspēks tomēr iesaistījās karā, izveidojot brīvprātīgo armiju, kuru veidoja aptuveni 2,5 miljoni karavīru. Šajā laikā ļoti strauji attīstījās rūpniecība, jo kara vajadzībām radās nepieciešamība pēc dažāda veida precēm.

Britu Indija ieguva neatkarību 1947. gadā un tika sadalīta Indijas Domīnijas un Pakistānas Domīnijas daļās formālā Apvienotās Karalistes karaļa pakļautībā. Pandžābas un Bengālijas provinču sadalīšana radīja asiņainus nemierus starp sikhiem, hindiem un musulmaņiem. 1950. gada 26. janvārī Indija tika pasludināta par republiku. Džavāharlāls Nehru kļuva par pirmo Indijas premjerministru. Nehru valdības laikā notika karš ar Ķīnu. Indija kļuva par vienu no Nepievienošanās kustības dibinātājvalstīm. Nehru ekonomiskajā politikā bija jūtama sociālistiska ievirze. Pēc Nehru nāves 1964. gadā viņa vadītā Indijas Nacionālais Kongresa partija saglabāja lielu ietekmi un, ar nelieliem pārtraukumiem, veidoja Indijas valdību līdz 1996. gadam.[15] Indijas premjerministri šajā laikā bija Nehru meita Indira Gandija un viņas dēls Rādžīvs Gandijs.

Šajā laikā notika 1965. gada Indijas un Pakistānas karš par Kašmīras provinci un 1971. gada Indijas un Pakistānas karš, kura rezultātā no Pakistānas austrumdaļas izveidojās neatkarīgā Bangladešas valsts. Lai cīnītos pret saviem politiskajiem pretiniekiem, 1975.—1977. gadā premjerministre Indira Gandija izsludināja ārkārtas stāvokli. 1984. gadā Indiru Gandiju nogalināja viņas miesassargi, kas bija saistīti ar sikhu separātistu grupu.

Pēc PSRS sabrukuma Indija 1990. gadu sākumā sāka atkāpties no sociālistiskās ekonomiskās politikas un pastiprinājās hindu nacionālisms. 1992. gada decembrī hindu nemiernieki izpostīja Babri Masjid mošeju, kam sekoja sadursmes starp hinduistiem un musulmaņiem visā Indijā. 1990. gadu beigās pie varas nāca nacionālistiskā Bharatiya Janata Partija (BJP). Tās vadībā Indija veica kodolizmēģinājumus, 1998. gadā uzspridzinot 5 atombumbas. 2004. gada vēlēšanās pie varas atgriezās Indijas Nacionālais Kongress, bet 2014. gada vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja BJP.

Ģeogrāfija

Indijas topogrāfiskā karte.

Indija, Indijas subkontinenta galvenā daļa, atrodas uz Indijas tektoniskās plātnes, kas ir Indo-Austrālijas plātnes mazāka daļa.[16] Indija robežojas ar Pakistānu, Ķīnu, Mjanmu, Bangladešu, Nepālu un Butānu. Uz dienvidiem no Indijas atrodas Indijas okeāns.

Indiju veidojošie ģeoloģiskie procesi sākās pirms septiņdesmit pieciem miljoniem gadu, kad Indijas subkontinents, daļa no dienvidu superkontinenta Gondvānas, uzsāka dreifēšanu ziemeļaustrumu virzienā; tā ilga piecdesmit miljonus gadu — pāri tad vēl neizveidojušajamies Indijas okeānam.[16] Subkontinenta sekojošā sadursme un subdukcija ar Eirāzijas plātni izraisīja Himalaju, planētas augstāko kalnu, pacelšanos un tie šobrīd norobežo Indiju ziemeļos un ziemeļaustrumos.[16] Dienvidos, tieši pie Himalajiem, bijušajā jūras dibenā plātne pārvietojoties radīja milzīgu ieplaku, kas, pakāpeniski piepildoties ar upju nogulsnēm,[17] izveidoja tagadējo Indas-Gangas līdzenumu.[18] Uz rietumiem no šī līdzenuma atdalīts ar Arāvalli kalnu grēdu, atrodas Tara tuksnesis.[19] Sākotnējā Indijas plātne šobrīd veido Indostānas pussalu, vecāko un ģeoloģiski visstabilāko Indijas daļu, kas uz ziemeļiem izplešas līdz pat Sātpuras un Vindhjas kalnu grēdām centrālajā Indijā. Šīs paralēlās grēdas stiepjas no Arābijas jūras krasta Gudžarātā rietumos uz ar akmeņoglēm bagāto Nāgpuras plato Džhārkhandas austrumos.[20] Indostānas pussalas dienvidu daļā atrodas Dekānas plato, ko no jūras piekrastes norobežo piekrastes grēdas Rietumgati un Austrumgati;[21] Dekānas plato sastāv no vecākajiem iežiem Indijā; daži no tiem ir pat vairāk nekā miljardu gadu veci.

Indija atrodas uz ziemeļiem no ekvatora starp ziemeļu platuma 6°44' un 35°30' un austrumu garuma 68°7' un 97°25'.[22]

Ezers Ladakhā, Himalajos.

Indijas krasta līnija ir 7517 kilometrus gara; no tiem 5423 kilometri pieder Indostānas pussalai, bet atlikušie 2094 kilometri Andamanu, Nikobaru un Lakšadvīpu salām.[3] Saskaņā ar Indijas flotes hidrogrāfiskajām kartēm, cietzemes krasts ir šāda sastāva: 43% smilšu pludmales, 11% akmeņains krasts, ieskaitot klintis, bet 46% ir purvaini krasti.[3]

Starp nozīmīgākajām upēm, kuru izteka ir Himalajos un kas lielāko daļu plūst cauri Indijai, ir Ganga un Brahmaputra, abas ietek Bengālijas līcī.[23] Nozīmīgas Gangas pietekas ir Jamuna un Kosī, kuru ārkārtīgi zemais slīpums ir cēlonis ikgadējiem postošiem plūdiem. Galvenās pussalas upes, kuru kraujuma slīpums pasargā to ūdeņus no pārplūšanas, ir Godāvari, Mahanadi, Kaveri un Krišnu, kas visas arī ietek Bengālijas līcī;[24] kā arī Narmada un Tāpi, kas ietek Arābijas jūrā.[25] Nozīmīgas Indijas piekrastes iezīmes ir purvainā Kačha Rietumindijā un sanesu Sundarbani delta, ko Indija dala ar Bangladešu.[26] Indijai ir divi arhipelāgi: Lakšadvīpa — koraļļu atoli netālu no Indijas dienvidrietumu piekrastes, un Andamanu un Nikobaru salas — vulkāniska salu virkne Andamanu jūrā.[27]

Klimats

Indijas klimatu spēcīgi ietekmē Himalaji un Tara tuksnesis, kas regulē musonus. Himalaji aizkavē auksto Centrālāzijas nolaides vēju ienākšanu, tādējādi lielākajā daļā no Indijas subkontinenta ir siltāks nekā vairumā vietu līdzīgos platuma grādos.[28][29] Tara tuksnesim ir izšķiroša loma mitro dienvidrietumu vasaras musonu vēju piesaistē, starp jūniju un oktobri nodrošinot Indijas nokrišņu daudzuma lielāko daļu. Indijā klimats pārsvarā atbilst četrām galvenajām grupām, tas ir tropiski mitrs, tropiski sauss, subtropu mitrs vai kalnu klimats.[30]

Indijā ir 3 atšķirīgi gadalaiki: ziema, vasara un musonu gadalaiks. Ziema sākas novembrī. Ziemai raksturīgs sausums un relatīvi zemākas temperatūras (dienā no 12—18 °C Deli līdz 30 °C Indijas dienvidos, naktī no 2—6 °C Deli līdz 20 °C dienvidos). Martā ziemu nomaina vasara, ar ļoti karstu un sausu laiku. Maijā dienas temperatūra lielā daļā Indijas sasniedz 40 °C. Jūnijā vasaru nomaina musonu vēji, kas atnes spēcīgas lietusgāzes un nedaudz vēsāku laiku.

Administratīvais iedalījums

Pamatraksts: Indijas štati un teritorijas

Indija sastāv no divdesmit deviņiem štatiem un deviņām savienības teritorijām. Vēlētas likumdevējas vara un pārvalde, kas veidota pēc Vestminsteras modeļa ir visiem štatiem un divām no savienības teritorijām — Pudučerri un Deli Valsts galvaspilsētas teritorijai. Pārējo piecu savienības teritoriju tiešo pārvaldību veic Centra iecelti administratori. Pēc Štatu Reorganizācijas likuma pieņemšanas 1956. gadā štatus veidoja uz valodu pamata.[31] Kopš tā laika šī struktūra kopumā ir palikusi nemainīta. Katrs štats vai savienības teritorija ir sadalīti administratīvajos iecirkņos.[32] Iecirkņi, savukārt, ir tālāk iedalīti tehsilos un, visbeidzot — ciematos.

Štati:

  1. Arunāčala Pradēša
  2. Asama
  3. Āndhra Pradēša
  4. Bihāra
  5. Čhatīsgarha
  6. Džhārkhanda
  7. Goa
  8. Gudžarāta
  9. Harjāna
  10. Himāčala Pradēša
  11. Karnātaka
  12. Kerala
  13. Madhja Pradēša
  14. Mahārāštra
  1. Manipura
  2. Meghālaja
  3. Mizorāma
  4. Nāgālenda
  5. Orisa
  6. Pendžāba
  7. Rādžastāna
  8. Rietumbengāle
  9. Sikima
  10. Tamilnāda
  11. Telangāna
  12. Tripura
  13. Utarakhanda
  14. Utarpradēša

Teritorijas:

  1. Andamanu un Nikobaru Salas
  2. Čandīgarha
  3. Deli
  4. Damāna un Diu
  5. Džammu un Kašmīra
  6. Dādra un Nagarhaveli
  7. Ladākha
  8. Lakšadvīpa
  9. Pudučerri

Flora un fauna

Bengālijas tīģeris.

Indijai, atrodoties Indomalajas ekozonā, piemīt nozīmīga bioloģiskā daudzveidība. Kā viena no astoņpadsmit valstīm ar milzīgu daudzveidību, tā ir mājvieta līdz 7,6% no visiem zīdītājiem, 12,6% no visiem putniem, 6,2% no visiem rāpuļiem, 4,4% no visiem abiniekiem, 11,7% no visām zivīm un 6,0% no visām ziedošajām augu sugām.[33] Indija ir mājvieta vairāk nekā 200 miljoniem govju.[nepieciešama atsauce] Daudziem ekoreģioniem, kā, piemēram, sholas mežiem, ir ārkārtīgi augsts endēmisma rādītājs (t.i., tie ir sastopami tikai šajā reģionā); kopumā 33% no Indijas augu sugām ir endēmiskas.[34][35] Indiju meža sastāvs variējas no Andamanu salu, Rietumugatu un Ziemeļaustrumindijas tropu lietus mežiem līdz Himalaju skuju koku mežiem. Starp šīm galējībām Austrumindijā ir mitrie lapu koku, galvenokārt šalu, meži; centrālajā un Dienvidindijā ir sausie lapu koku, galvenokārt tīkkoka, meži, bet centrālajā Dekānā un rietumu Gangas līdzenumā ir dzeloņaugu, pārsvarā dažādu akāciju veidu, meži.[36] Starp nozīmīgākajiem Indijas kokiem ir ārstnieciskais nīma koks, kas plaši tiek izmantots Indijas tautas ārstnieciskajos līdzekļos. Pīpala vīģes koks, redzams uz Mohendžo-daro zīmogiem, sniedza ēnu Budam Gautamam, kad viņš meklēja apgaismību.

Āzijas zilonis.

Daudzas Indijas sugas ir cēlušies no kopējām pirmsugām (taxa), kas nākušas no Gondvānas, kam sākotnēji piederēja Indija. Indijas pussalas sekojošā virzīšanās uz Laurāzijas zemes masīvu un sadursme ar to uzsāka sugu masveida apmaiņu. Tomēr vulkānu darbība un klimata izmaiņas pirms 20 miljoniem gadu bija iemesls daudzu Indijas endēmisko varietāšu (formu) izmiršanai.[37] Pēc tam no Āzijas pa diviem zooģeogrāfiskajiem ceļiem gar abām Himalaju malām Indijā ieradās zīdītāji.[36] Tā rezultātā tikai 12,6% no Indijas zīdītāju un 4,5% no putnu sugām ir endēmiskas, pretstatā rāpuļu 45,8% un abinieku 55,8%.[33] Ievērojami endēmiski ir Nilgiri lapu pērtiķis (Trachypithecus johnii) un brūnais un karmīnsarkanais Beddoma krupis (Bufo beddomii) no Rietumgati. Indijā ir 172 jeb 2,9% no Vispasaules Dabas aizsardzības organizācijas noteiktajām apdraudētajām sugām.[38] Tajās ietilpst Āzijas lauva, Bengālijas tīģeris, kurš ir arī Indijas nacionālais dzīvnieks,[39] un Bengālijas grifs (Gyps bengalensis), kuru apdraud drīza izzušana, saistīta ar tā barībā izmantoto liellopu maitām, kas apstrādātas ar diklofenaku.

Pēdējās desmitgadēs tika secināts, ka cilvēku iejaukšanās ir apdraudējums Indijas savvaļas dabai; kā reakcija tika būtiski attīstīta nacionālo parku un aizsargājamo teritoriju sistēma, kas pirmo reizi tika ieviesta 1935. gadā. 1972. gadā Indija ieviesa Dzīvās dabas aizsardzības likumu[40] un projektu "Tīģeris", lai garantētu kritisko dzīves vietu; papildus tam 1980. gadā tika ieviests Mežu saglabāšanas likums.[41] Līdz ar vairāk kā piecsimt dzīvās dabas rezervātiem, Indijā ir arī trīspadsmit biosfēras liegumi,[42] no kuriem četri ietilpst Pasaules Biosfēras liegumu tīklā; divdesmit piecas pārmitrās zemes ir reģistrētas Rāmsaras konvencijā.[43]

Valdība

Pirmā Indijas prezidente sieviete — Pratibha Patila.

Indijas konstitūcija, kas stājās spēkā 1950. gada 26. janvārī, ir garākā un izsmeļošākā kādas valsts konstitūcija pasaulē.[44] Konstitūcijas preambulā ir noteikts, ka Indija ir suverēna, sociālistiska, laicīga un demokrātiska republika.[45] Indijai ir divpalātu parlaments, kas darbojas atbilstoši Vestminsteras stila parlamentārajai sistēmai. Tās valsts pārvaldes modeli parasti apzīmē kā "kvazi federālu" — ar spēcīgu centru un vājākiem štatiem,[46] bet kopš 1990. gadu beigām politisko, saimniecisko un sociālo pārmaiņu rezultātā tas ir kļuvis arvien vairāk federāls.[47]

Valsts galva ir Indijas prezidents,[48] kuru uz pieciem gadiem netiešās vēlešanās ievēl vēlēšanu kolēģija.[49][50][51] Savukārt valdības galva ir Indijas premjerministrs, kuram pieder lielākā daļa no izpildvaras.[48] Pastāv vienošanās, ka prezidents par premjerministru ieceļ tās partijas vai politiskās savienības pārstāvi, ko atbalsta Indijas parlamenta apakšpalātas vairākums.[48][52] Izpildvara sastāv no prezidenta, viceprezidenta un no Indijas Ministru padomes, kuru vada premjerministrs. Katram ministram ar portfeli ir jābūt ievēlētam vienā no parlamenta palātām. Indijas parlamentārajā sistēmā izpildvara ir pakļauta likumdevējai varai, un premjerministrs un viņa padome ir tieši atbildīgi parlamenta apakšpalātai.[53]

Sekretariāta ēka Ņūdeli, kur atrodas svarīgākie valdības ofisi.

Indijas likumdevēja varu veido divpalātu parlaments, kas sastāv no augšpalātas, kas tiek saukta par Rajya Sabha (Štatu palātu) un no apakšpalātas, kas tiek saukta par Lok Sabha (Tautas palātu).[54] Štatu palātā ir 245 pastāvīgie locekļi, kas strādā sešu gadus.[55] Vairumu netieši ievēl štata un teritoriālās likumdevējas iestādes proporcionāli štata iedzīvotāju skaitam.[55] 543 no 545 Tautas palātas locekļiem tiek ievēlēti ar tiešu tautas balsošanu un pārstāv atsevišķus vēlēšanu apgabalus piecu gadu garumā.[55] Ja prezidents uzskata, ka angloindiešu kopiena nav pienācīgi pārstāvēta, tad atlikušos divus locekļus viņš ieceļ no kopienas vidus.[55]

Indijas tiesu vara ir centralizēta un tai ir trīs līmeņi — Augstākā tiesa, ko vada Indijas Galvenais tiesnesis, divdesmit viena Augstākā tiesa un liels skaits iztiesāšanas tiesu.[56] Augstākā tiesa ir primāri kompetenta lietās, kas skar pamattiesības un nesaskaņās starp štatiem un Centru, un tai ir apelācijas jurisdikcija pār Augstajām tiesām.[57] Tā ir juridiski neatkarīga,[56] un tā ir tiesīga izziņot likumus un atcelt Savienības vai štata likumus, kas ir pretrunā ar Indijas konstitūciju.[58] Viena no vissvarīgākajām Augstākās tiesas funkcijām ir Indijas konstitūcijas galējā interpretācija.[59]

Partijas un politika

Indija ir pasaulē lielākā demokrātiskā valsts pēc iedzīvotāju skaita.[60][61] Vairumā štatu pēc neatkarības iegūšanas federālo pārvaldi realizēja Indijas Nacionālais kongress (INC).[62] Štatu politiku ietekmē vairākas nacionālās partijas, tai skaitā INC, Bhartiya Janata Party (BJP), Indijas Komunistiskā (marksistu) partija (CPI(M)) un dažādas reģionālās partijas. INC bija parlamentārais vairākums no 1950. līdz 1990. gadam, izņemot divus īsus laikaposmus. INC nebija pie varas starp 1977. un 1980. gadu, kad vēlēšanās uzvarēja Janata Party, pateicoties sabiedrības neapmierinātībai ar ārkārtas stāvokli, ko bija deklarējusi premjerministre Indira Gandija. Janata Dal Nacionālās frontes koalīcija savienībā ar Kreisās frontes koalīciju uzvarēja 1989. gada vēlēšanās, bet spēja noturēties pie varas tikai divus gadus.[63] Tā kā 1991. gada vēlēšanās neviena no politiskajām partijām neieguva vairākumu, INC izveidoja mazākuma valdību premjemrministra P.V. Narasimha Rao vadībā, kas nostrādāja pilnu piecu gadu termiņu.[64]

No 1996. līdz 1998. gadam federālajā valdībā bija nemiera periods ar vairākām īslaicīgām valdošajām apvienībām. 1996. gadā, pēc Apvienotās frontes koalīcijas, kurā neietilpa ne BJP, ne INK, uz īsu laiku valdību izveidoja BJP. 1998. gadā BJP kopā ar vairākām citām partijām izveidoja Nacionālo Demokrātisko aliansi (NDA) un kļuva par pirmo ne Kongresa valdību, kas nostrādāja pilnu piecu gadu termiņu.[65] 2004. gada Indijas vēlēšanās lielāko skaitu no Lok Sabha vietām ieguva NIK un izveidoja koalīcijas valdību, kas tika saukta par Apvienoto Progresīvo aliansi (APA) un ko atbalstīja dažādas kreisā novirziena partijas un BJP opozīcijā esošie dalībnieki. Indijas vispārējās vēlēšanās 2009. gadā vēlreiz pie varas nāca APA, lai gan kreiso partiju īpatsvars koalīcijā bija krasi samazinājies.[66]

Ārpolitika

Indijas premjers Narēndra Modi (otrais no kreisās) BRICS galotņu sanāksmē (2014).

Kopš neatkarības iegūšanas 1947. gadā Indija ir uzturējusi draudzīgas attiecības ar lielāko daļu valstu. Tā uzņēmās vadošo lomu 1950. gados, aizstāvot Eiropas koloniju neatkarību Āfrikā un Āzijā.[67] Indija bijusi iesaistīta divos īsos militāros iebrukumos kaimiņvalstīs; tie bija Indijas Miera uzturēšanas spēki Šrilankā un operācija "Kaktuss" Maldivu salās. Indija ir Nāciju Sadraudzības dalībvalsts un Nepievienošanās Kustības dibinātājvalsts.[68] Pēc Ķīnas-Indijas kara un 1965. gada Indijas-Pakistānas kara Indijai izveidojās draudzīgas attiecības ar Padomju Savienību un tādas tās palika līdz pat Aukstā kara beigām. Indija karoja divos karos ar Pakistānu pār Kašmīras konfliktu. Trešā Indijas un Pakistānas kara rezultātā radās Bangladeša (toreiz kā Austrumpakistāna).[69] Tāpat Siačenas šļūdonis ir bijis iemesls atsevišķām sadursmēm starp abām valstīm. 1999. gadā starp Indiju un Pakistānu risinājās nepieteikts karš par Kargilu.

Pēdējos gados Indijai ir bijusi nozīmīga loma SAARC (Dienvidāzijas reģionālās sadarbības asociācijā) un PTO (Pasaules Tirdzniecības organizācijā).[70] Trīsdesmit piecas Apvienoto Nāciju miera uzturēšanas operācijas četros kontinentos Indija ir atbalstījusi gandrīz ar 55000 militārpersonām un policistiem.[71] Par spīti kritikai un militārajām sankcijām, Indija neatlaidīgi ir atteikusies parakstīt līgumu par vispārējo atomieroču izmēģinājumu aizliegumu un kodolieroču neizplatīšanas līgumu, tā vietā dodot priekšroku savas kodolprogrammas suverenitātes saglabāšanai. Jaunākās Indijas valdības iniciatīvas nostiprināja attiecības ar Savienotajām Valstīm, Ķīnu un Pakistānu. Saimniecības jomā Indijai ir tuvas attiecības ar citām jaunattīstības valstīm Dienvidamerikā, Āzijā un Āfrikā.

Bruņotie spēki

Sukhoi-30 MKI ir viena no Indijas Gaisa spēku lidmašīnām.

Indija uztur trešos lielākos militāros spēkus pasaulē, kas sastāv no Indijas Armijas, Flotes, Gaisa spēkiem[72] un tādus palīgspēkus kā Paramilitārie spēki, Krasta apsardze un Stratēģisko Spēku pavēlniecība. Indijas Bruņoto spēku augstākais komandieris ir Indijas prezidents. Indija aizsardzībā cieši sadarbojas ar Krieviju, Izraēlu un Franciju, kas ir tās galvenie ieroču piegādātāji. Aizsardzības Pētījumu un Attīstības organizācija (APAO) pārrauga vietējo uzlaboto ieroču un militārā aprīkojuma izstrādi, ieskaitot ballistiskās raķetes, iznīcinātājlidmašīnas un smagos kaujas tankus, nolūkā samazināt Indijas atkarību no ārzemju importa. Pēc 1974. gada pirmā kodolizmēģinājuma Indijas rīcībā nonāca kodolenerģija, vēlāk tika veikta Operācija "Smaidošais Buda" un 1998. gadā — arī apakšzemes izmēģinājumi. Indija attiecībā pret kodolieročiem uztur "pirmā neuzbrukšanas" politiku.[73] 2008. gada 10. oktobrī tika parakstīts Indijas un Savienoto Valstu civilās kodolenerģijas līgums, pirms kura Indija saņēma atteikumus no Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAA) un Atompiegādātāju grupas (APG), tādējādi tika izbeigti ierobežojumi kodoltehnoloģiju tirdzniecībā, ar kuriem Indija de facto ir kļuvusi par sesto kodolspēku pasaulē.[74]

Iedzīvotāji

Indijas iedzīvotāju apdzīvotības blīvuma karte.

Indija ir otra lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Tajā dzīvo 1,17 miljardi iedzīvotāju,[72] kas ir 17% no visas pasaules iedzīvotāju skaita,[75] Lielāka valsts pēc iedzīvotāju skaita ir tikai Ķīna. Pēdējos 50 gados, attīstoties medicīnai, ir piedzīvots straujš iedzīvotāju skaita pieaugums un lauksaimniecības ražīguma masveida pieaugums, ko izraisīja zaļā revolūcija.[76][77] Gandrīz 70% indiešu mīt lauku apvidos, lai gan pārcelšanās uz lielākām pilsētām pēdējās desmitgadēs ir novedusi pie dramatiska valsts pilsētu iedzīvotāju skaita pieauguma. Lielākās pilsētas ir Mumbaja (Bombeja), Deli, Bengalūru, Kolkata (Kalkuta) un Čennaja (Madrasa).[62]

Indija pēc Āfrikas kontinenta ir ģeogrāfiskā vieta ar vislielāko kultūras, valodu un ģenētisko dažādību pasaulē.[62] Indija ir dzimtene divām galvenajām valodu saimēm: indoeiropiešu (tajā runā apmēram 74% iedzīvotāju) un dravīdu (runā apmēram 24%). Citas valodas, kurās runā Indijā, nāk no austro-aziātiskajām un timetas-birmas valodu saimēm. Hindi, ar vislielāko skaitu runājošo, ir savienības oficiālā valoda. Biznesā un pārvaldē plaši tiek izmantota angļu valoda un tai ir "papildus oficiālās valodas" statuss;[78] kas ir svarīgi arī izglītībā, sevišķi vidējā vai augstākajā. Bez tam, katram štatam un savienības teritorijai ir sava oficiālā valoda un konstitūcijā sevišķi atzīmēta 21 cita valoda, kurā tiek pietiekoši runāts vai arī tām ir klasisko valodu statuss. Lai gan daudzus gadus kā klasiskās valodas ir pētītas sanskrits un tamilu valoda,[79] Indijas valdība, izmantojot pati savus kritērijus, ir piešķīrusi klasiskās valodas statusu kannādas un telugu valodām.[80] Indijas dialektu skaits ir 1652.[81]

Vairāk kā 800 miljoni indiešu (80,5%) ir hinduisti. Citas reliģiskās grupas ir musulmaņi (13,4%), kristieši (2,3%), sikhi (1,9%), budisti (0,8%), džainisti (0,4%), ebreji, zoroastrieši, bahāisti un citas.[82] Ciltīs ietilpst 8.1% no iedzīvotājiem.[83] Indijā ir trešais lielākais musulmaņu skaits pasaulē un visvairāk musulmaņu, kas dzīvo ne musulmaniskā valstī.

Indijas rakstpratības līmenis ir 64,8% (53,7% sievietēm un 75,3% vīriešiem).[72] Keralas štatā ir visaugstākais rakstpratības rādītājs — 91%, turpretī Bihārā ir zemākais — 47%[84][85] Dzimumu attiecība valstī ir 944 sievietes uz 1000 vīriešiem. Vidējais vecums Indijā ir 24,9 gadi un iedzīvotāju pieaugums ir 1,38% gadā; uz katriem 1000 cilvēkiem gadā piedzimst 22,01.[72] Kā valsts svētki tiek atzīmēti visu trīs lielo reliģiju svētki.

Pilsētas pēc iedzivotāju skaita

Night skyline of a large city.
Mumbaja
A large building with a lotus-shaped roof, lit up in front of a night sky.
Deli
Bengalūru
Bengalūru

Vieta Pilsēta Štats Iedzīvotāji Vieta Pilsēta Štats Iedzīvotāji

Kolkata
Kolkata
Čennai
Čennai

Haidarābādu

1 Mumbaja Mahārāštra 13 922 125 11 Džajpura Rādžastāna 2 997 114
2 Deli Deli 12 259 230 12 Laknava Utarpradēša 2 621 063
3 Bengalūru Karnātaka 5 310 318 13 Nāgpura Mahārāštra 2 359 331
4 Kolkata Rietumbengāle 5 080 519 14 Patna Bihāra 1 814 012
5 Čennai Tamilnāda 4 590 267 15 Indaura Madhja Pradēša 1 811 513
6 Haidarābādu Āndhra Pradēša 4 025 339 16 Bhopāla Madhja Pradēša 1 742 375
7 Amdāvāda Gudžarāta 3 913 793 17 Thāne Mahārāštra 1 673 465
8 Pune Mahārāštra 3 337 481 18 Ludhiāna Pendžāba 1 662 325
9 Sūrata Gudžarāta 3 233 988 19 Āgra Utarpradēša 1 638 209
10 Kānpura Utarpradēša 3 144 267 20 Nāšika Mahārāštra 1 553 538
2009. gada aprēķins[86]

Saimniecība

Pamatraksts: Indijas saimniecība
Bombejas birža.

Visā laika posmā no 1950. līdz 1980. gadiem Indija sekoja sociālistu iedvesmotai politikai. Saimniecību ierobežoja plaši priekšraksti, protekcionisms un sabiedriskās īpašumtiesības, kas noveda pie vispārējas korupcijas izplatības un lēna ekonomiskā pieauguma.[87][88][89][90] Tika nacionalizēti komunikāciju, aviācijas un banku sektori un ierobežota konkurence daudzos citos sektoros. Sākot ar 1991. gadu valsts sāka virzīties uz tirgus sistēmu.[88][89] Politikas maiņu 1991. gadā radīja akūta maksājumu bilances krīze un kopš tā laika uzsvars tiek likts uz ārējo tirdzniecību un ārējo kapitālieguldījumu izmantošanu kā Indijas saimniecības neatņemamu sastāvdaļu.[91] Valdība uzsāka ekonomiskās reformas, samazinot ievedmuitas, reformējot finanšu jomu un atbalstot konkurenci un brīvo tirgu. Reformu dēļ ir strauji augusi ārējā tirdzniecība.

Indijas saimniecība ir viena no visātrāk augošajām pasaulē ar 5,8% vidējo ikgadējo IKP pieaugumu pēdējos divdesmit gados.[92] Tai ir pasaulē otrs lielākais darbaspēka daudzums — 516,3 miljoni cilvēku. Lauksaimniecības sektors saražo 28% no IKP; pakalpojumu un rūpnieciskie sektori attiecīgi veido 54% un 18% no IKP. Galvenie lauksaimniecības produkti ir rīsi, kvieši, augu eļļas, kokvilna, džuta, tēja, cukurniedres, kartupeļi; liellopi, Āzijas bifeļi, aitas, kazas, mājputni; zivis.[62] Galvenās rūpniecības nozares ir tekstilrūpniecība, ķīmiskā rūpniecība, pārtikas ražošana, tērauda rūpniecība, transporta iekārtu ražošana, cementa rūpniecība, kalnrūpniecība, nafta, mašīnbūve un programmatūru izstrāde.[62] 1985. gadā Indijas tirdzniecība no 6% ir sasniegusi nosacīti mērenu daļu — 2006. gadā tā sastādīja 24% no IKP.[88] Indijas daļa kopējā pasaules tirdzniecībā ir sasniegusi 1%. Galvenās eksportpreces ir naftas produkti, tekstilizstrādājumi, dārgakmeņi un juvelierizstrādājumi, programmatūra, mašīnbūves preces, ķimikālijas, ādas izstrādājumi.[62] Savukārt galvenās importa preces ir jēlnafta, iekārtas, dārgakmeņi, mēslojums un ķimikālijas.[62]

Indija lielu vērību pēdējā laikā pievērš arī automašīnu ražošanai. Attēlā redzama Tata Nano automašīna.

Indijas iekšzemes kopprodukts ir 1,089 triljoni ASV dolāru, kas to padara par divpadsmito lielāko saimniecību pasaulē[93] vai ceturto lielāko pēc atbilstošajiem enerģijas patēriņa tarifiem. Indija ar nominālajiem ienākumiem 977 ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju ir 128. vietā pasaulē. 2000. gadu beigās Indijas saimniecības pieaugums tiek rēķināts kā vidēji 7,5% gadā, kas dod dubultus vidējos ienākumus desmitgadē.[88]

Lai gan Indijas saimniecība pēdējās desmitgadēs ir iespaidīgi pieaugusi, tajā joprojām ir lielākais nabadzīgo iedzīvotāju īpatsvars pasaulē un augstākais rādītājs starp citām pasaules valstīm nepietiekošam uzturam bērniem līdz trīs gadu vecumam (46% 2007. gadā).[94][95]

Iedzīvotāju īpatsvars, kas dzīvo zem jaunās starptautiski noteiktās nabadzības robežas — 1,08 USD dienā (nominālais pirktspējas līmenis, PSL — 21,6 rūpijas dienā pilsētu apgabalos un 14,3 rūpijas lauku apvidū 2005. gadā), ir samazinājies no 60% 1981. gadā līdz 42% 2005. gadā — tas trešais augstākais rādītājs Dienvidāzijā pēc Nepālas un Bangladešas, neskatoties uz kopumā augstākajiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju,[96] 85,7% no iedzīvotājiem 2005. gadā iztika ar mazāk kā 2,50 USD dienā (PSL), salīdzinot ar 80,5% Āfrikā, Sahāras tuksneša dienvidu daļā.[97] Lai gan Indija pēdējās desmitgadēs ir izvairījusies no bada, pusei no bērniem ir nepietiekams svars, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē un gandrīz divkārt lielāks nekā jau pieminētajā Āfrikas daļā.[98]

Iesāktās reformas tiek uzmanīgi vērotas un pasaules saimniecībā Indija varētu kļūt par ietekmīgu valsti. Goldmena Sača (Goldman Sachs) ziņojums prognozē, ka "no 2007. līdz 2020. gadam Indijas IKP uz vienu iedzīvotāju četrkāršosies," un ka Indijas saimniecība 2043. gadā pārspēs Savienoto Valstu saimniecību, bet "Indija paliks zemu ienākumu zeme vairākas desmitgades, ar ienākumiem uz vienu iedzīvotāju zemāku kā citiem BRIC (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna) dalībniekiem. Bet, ja tā spēs atbilst savām augšanas iespējām, tā var kļūt par pasaules saimniecības dzinējspēku un būtiskāko veicinātāju izdevumu pieaugumu izraisīšanā."[90] Lai gan Indijas saimniecība pēdējo divu desmitgažu laikā ir neatlaidīgi augusi, tās pieaugums ir bijis nevienmērīgs, ja salīdzina dažādas sabiedrības grupas, ekonomiskās grupas, ģeogrāfiskos apgabalus un lauku, pilsētu apvidus.[99] Pasaules Banka ir ieteikusi kā vissvarīgākās prioritātes noteikt sabiedriskā sektora reformu, infrastruktūru, lauksaimniecības un lauku reģionu attīstību, darbaspēka regulējumu atcelšanu, reformas atpalikušajos štatos un HIV/AIDS.[100]

Kultūra

Līgava tradicionālā hindu laulību ceremonijā.

Indijas kultūra ir iezīmīga ar savu augsto sinkrētisma pakāpi[101] un kulturālo plurālismu.[102] Tas tiek apzināts, lai pasargātu izveidojušās tradīcijas, tomēr tas uzsūc arī jaunas paražas, tradīcijas un idejas no iebrucējiem un imigrantiem un izplata savas kultūras ietekmi uz pārējām Āzijas daļām. Tradicionāli Indijas sabiedrību kontrolē samērā strikta sociālā hierarhija. Indijas kastu sistēma Indijas subkontinentā nosaka sociālo noslāņošanos un sociālos ierobežojumus, kurā sociālās šķiras nosaka tūkstošiem endogāmu pārmantoto grupu, kas bieži tiek sauktas par jātis vai par kastām.

Tradicionālās ģimenes vērtības Indijā tiek ļoti cienītas un patriarhālās ģimenes ar kopā dzīvojošām vairākām paaudzēm ir norma, lai gan pilsētās par izplatītu kļūst kodola ģimene, kas parasti sastāv tikai no laulātajiem un viņu bērniem.[87] Nomācošo vairākumu indiešu ir apprecinājuši viņu vecāki vai citi godājami ģimenes locekļi, ar līgavas un līgavaiņa piekrišanu.[103] Laulības ir paredzētas uz visu dzīvi,[103] un šķiršanos īpatsvars ir ārkārtīgi mazs.[104] Vēl joprojām izplatītas ir bērnu laulības — puse no Indijas sievietēm ir apprecējušās pirms 18 gadu vecuma, pirms pilngadības sasniegšanas.[105][106]

Indijas virtuvi raksturo plaša reģionālo stilu dažādība un izsmalcināts garšaugu un garšvielu izmantojums. Galvenā pārtika reģionā ir rīsi (sevišķi dienvidos un austrumos) un kvieši (vairāk ziemeļos).[107] Garšvielas, kas sākotnēji bija vietējās Indijas subkontinentā, tagad tiek patērētas visā pasaulē — tie ir melnie pipari; turpretī visā Indijā populāros asos čili piparus ieviesa portugāļi.[108]

Tradicionālais Indijas apģērbs variējas atšķirībā no reģiona ar krāsām un veidiem un ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, ieskaitot klimatiskos. Populāri apģērbu veidi ir drapēti apsegi kā sari sievietēm un dhoti vai lungi vīriešiem; bez tam ir populārs arī šūts apģērbs, kā šarovāri sievietēm un kurta virskrekli un Eiropas stila bikses vīriešiem.

Daudziem Indijas svētkiem ir reliģioza izcelsme, lai gan daži no tiem tiek svinēti neatkarīgi no kastas un ticības. Daži populārākie svētki ir Divali, Ganeša čaturtkhi, Ugadi, Thai Pongal, Holi, Onam, Vijayadasami, Durga Puja, Dzīru svētki, Bakr-Id, Ziemassvētki, Buddha Jayanti (Vesaka — Gautamas Budas dzimšanas diena) un Vaisakhi.[109] Indijā ir trīs valstiskās brīvdienas. Citas brīvdienas, no deviņām līdz divpadsmit, tiek oficiāli ievērotas atsevišķos štatos. Reliģiskās prakses ir ikdienas dzīves neatņemama sastāvdaļa un ir ļoti sabiedriska lieta.

Tadžmahāls Āgrā.

Indijas arhitektūra ir viena no jomām, kas attēlo Indijas kultūras dažādību. Daudz kas no tās, ieskaitot tādus ievērojamus pieminekļus kā Tadžmahāls un citus Mogulu arhitektūras piemērus un Dienvidindijas arhitektūru, veido seno un daudzveidīgo vietējo tradīciju sajaukumu no atsevišķām valsts daļām un ārzemēm. Vietējā arhitektūrā redzama arī ievērojama reģionālā dažādība.

Indijas mūzika aptver plašu tradīciju un reģionālo stilu diapazonu. Klasiskā mūzika galvenokārt ietver divus žanrus — Ziemeļindijas hindustani un Dienvidindijas karnātiskās tradīcijas un to dažādos atvasinājumus reģionālās tautas mūzikas veidā. Populārās mūzikas veidi ir filmu un tautas mūzika; labi pazīstama mūsdienu forma ir baulu sinkrētiskā mūzika.

Indijas dejām arī ir atšķirīgas formas — tautas un klasiskā. Starp labi zināmām tautas dejām ir bhangra no Pendžābas, bihu no Assamas, čhau no Rietumbengāles, džarkhanda un sambalpuri no Orisas un ghomara no Radžastānas. Indijas Nacionālās mūzikas, dejas un drāmas akadēmijas kā klasiskās dejas ir apstiprinājusi astoņas dejas formas, daudzas stāstījuma veidā un ar mitoloģiskiem elementiem. Tās ir: bharatanatjama no Karnatakas štata un Tamilnadas, kathaka no Utara Pradešas, kathakali un mohinijatama no Keralas, kučipudi no Andra Pradešas, manipuri no Manipuras, odissi no Orisas un satrija no Asamas.[110]

Indijas teātra mākslā bieži tiek iekļauta mūzika, deja un improvizēti vai rakstīti dialogi.[111] Tā bieži ir balstīta indusu mitoloģijā, bet tajā ir arī aizguvumi no viduslaiku romāniem un sociālo un politisko notikumu jaunumi. Indijas teātra māksla ietver bhavai no Gudžaratas štata, jatru no Rietumbengālijas, nautanki un ramlilu no Ziemeļindijas, tamašu no Maharaštras, burrakatu no Andra Pradešas, terukutu no Tamilnadas un jakšaganu no Karnatakas.[112]

Indijas kino industrija ir lielākā pasaulē.[113] Bolivuda, kas bāzēta Mumbajā, ražo komerciālās filmas hindi valodā un ir visražīgākā kino industrija pasaulē.[114] Ir iesakņojušās tradīcijas arī kinematogrāfijai bengāļu, kannadas, malajalamas, marathi, tamilu un telugu valodās.[115]

Indijas literatūras agrīnākie darbi bija mutvārdu formā un tika pierakstīti tikai vēlāk.[116] Tie bija tādi sanskrita literatūras darbi kā agrīnās Vēdas, episkās poēmas Mahābhārata un Rāmājana, drāma Abhijñānaśākuntalam (Śakuntalā atzīšana) un dzeja Mahākāvja[117] un Sangamas literatūra tamilu valodā.[118] Rabindranats Tagore, kas 1913. gadā ieguva Nobela prēmiju, ir starp mūsu laikmeta rakstniekiem, kas darbojušies indiešu vai angļu valodā.

Sports

Indijas kriketa čempionāta spēle.

Indijas nacionālais sporta veids ir lauka hokejs, ko pārzina un vada Indijas Hokeja federācija. Indijas lauka hokeja komanda 1975. gadā ir izcīnījusi Pasaules kausu vīriešiem un 8 zelta, 1 sudraba un 2 bronzas medaļas olimpiskajās spēlēs. Tomēr vispopulārākais sporta veids ir krikets; Indijas kriketa izlase uzvarēja 1983. gada Pasaules kausa kriketā izcīņā un 2007. gadā ICC Pasaules Twenty20 kriketa līgā, bet 2002. gadā dalīja ICC čempionu godalgas ar Šrilanku. Kriketu Indijā un vietējās sacensības, ieskaitot Randži balvu, Dulīpas balvu, Deodharas balvu, Irani balvu un Pretendentu sēriju, pārzina Indijas Kriketa uzraudzības padome. Bez tam Indijas kriketa līga un Indijas premjerlīga organizē Twenty20 sacensības.

Pateicoties Indijas Deivisa kausa komandai, aizvien populārāks kļūst teniss. Arī futbols ir populārs sporta veids Indijas ziemeļaustrumos, Rietumbengālē, Goa un Keralā.[119] Indijas futbola izlase vairākas reizes ir ieguvusi Dienvidāzijas Futbola federācijas kausu. Šahs, ko parasti uzskata par radušos Indijā, palielinoties Indijas lielmeistaru skaitam, arī iegūst popularitāti.[120] Tradicionālie sporta veidi valsts mērogā ir kabaddi, kho kho un gilli-danda. Indija ir arī seno cīņas mākslu kalaripajatu un varma kalai dzimtene.

Radživa Gandija Khel Ratna (tulkojumā no hindi valodas — 'sporta dārgums') un Ardžunas balva ir Indijas augstākie apbalvojumi par sasniegumiem sportā, bet Dronačarjas balva tiek piešķirta par izcilību trenera darbībā. Indija rīkoja vai piedalījās rīkošanā Āzijas spēlēs 1951. un 1982. gadā un Pasaules Kausā kriketā 1996. gadā. Bija plānots arī rīkot 2010. gada Sadraudzības spēles un 2011. gada Pasaules Kausu kriketā.

Skatīt arī

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «World Economic Outlook Database: India». International Monetary Fund. April 2018. Skatīts: 2018. gada 15. jūnijs.
  2. ↑ «Human Development Report 2016 Summary». The United Nations. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 22. marts. Skatīts: 2018. gada 15. jūnijs.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 Kumar, V. Sanil; K. C. Pathak, P. Pednekar, N. S. N. Raju (2006). "Coastal processes along the Indian coastline" (PDF). Current Science 91 (4): 530—536. Arhivēts no oriģināla 2009. gada 8. septembrī. Atjaunināts: 2009. gada 15. decembrī.
  4. ↑ Oldenburg, Phillip. 2007. "India: History," Microsoft Encarta Online Encyclopedia 2007 Arhivēts 2009. gada 31. oktobrī, Wayback Machine vietnē.© 1997—2007 Microsoft Corporation.
  5. ↑ «India is the second fastest growing economy». Economic Research Service (ERS). United States Department of Agriculture (USDA). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-05-20. Skatīts: 2007-08-05.
  6. ↑ Poverty estimates for 2004-05 Arhivēts 2008. gada 14. septembrī, Wayback Machine vietnē., Planning commission, Government of India, March 2007. Accessed: 25 August 2007.
  7. ↑ "India", Oxford English Dictionary, second edition, 2100a.d. Oxford University Press.
  8. ↑ A. L. Basham. The Wonder That Was India. South Asia Books, 2000. ISBN 0283992573.
  9. ↑ «Official name of the Union». Courts Informatics Division, National Informatics Centre, Ministry of Comm. and Information Tech. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-27. Skatīts: 2007-08-08. Name and territory of the Union- India, that is Bharat, shall be a Union of States.
  10. ↑ «Hindustan». Encyclopædia Britannica, Inc. 2007. Skatīts: 2007-06-18.
  11. ↑ Petraglia, Michael D.; Allchin, Bridget (2007), "Human evolution and culture change in the Indian subcontinent", in Michael Petraglia, Bridget Allchin, The Evolution and History of Human Populations in South Asia: Inter-disciplinary Studies in Archaeology, Biological Anthropology, Linguistics and Genetics, Springer
  12. ↑ (latviski) «Indijas tradicionālā kultūra». LU MII AILab. Skatīts: 2010-04-04.
  13. ↑ Fuller, J.F.C. (2004). "Alexander's Great Battles". The Generalship of Alexander the Great (Reprint ed.). New York: Da Capo Press. pp. 188—199.
  14. ↑ (latviski) «Mohandas (Mahatma) Gandijs». iecietība.lv. Skatīts: 2010-04-06.
  15. ↑ India After Gandhi, Ramachandra Guha, ISBN 978-0-06-095858-9
  16. ↑ 16,0 16,1 16,2 Ali, Jason R.; Jonathan C. Aitchison (2005). "Greater India". Earth-Science Reviews 72 (3-4): 170—173. doi:10.1016/j.earscirev.2005.07.005.
  17. ↑ K.R. Dikshit, Joseph E. Schwartzberg. «India: The Land». Encyclopædia Britannica, 2007. 1—29. lpp. Skatīts: 2007-09-29. lpp. 7.
  18. ↑ Prakash, B.; Sudhir Kumar, M. Someshwar Rao, S. C. Giri (2000). "Holocene tectonic movements and stress field in the western Gangetic plains" (PDF). Current Science 79 (4): 438—449.
  19. ↑ K.R. Dikshit, Joseph E. Schwartzberg. «India: The Land». Encyclopædia Britannica, 2007. 1—29. lpp. Skatīts: 2007-09-29. lpp. 11.
  20. ↑ K.R. Dikshit, Joseph E. Schwartzberg. «India: The Land». Encyclopædia Britannica, 2007. 1—29. lpp. Skatīts: 2007-09-29. lpp. 8.
  21. ↑ K.R. Dikshit, Joseph E. Schwartzberg. «India: The Land». Encyclopædia Britannica, 2007. 1—29. lpp. Skatīts: 2007-09-29. lpp. 9.—10.
  22. ↑ (Government of India 2007, 1.. lpp)
  23. ↑ K.R. Dikshit, Joseph E. Schwartzberg. «India: The Land». Encyclopædia Britannica, 2007. 1—29. lpp. Skatīts: 2007-09-29. lpp. 15.
  24. ↑ K.R. Dikshit, Joseph E. Schwartzberg. «India: The Land». Encyclopædia Britannica, 2007. 1—29. lpp. Skatīts: 2007-09-29. lpp. 16.
  25. ↑ K.R. Dikshit, Joseph E. Schwartzberg. «India: The Land». Encyclopædia Britannica, 2007. 1—29. lpp. Skatīts: 2007-09-29. lpp. 17.
  26. ↑ K.R. Dikshit, Joseph E. Schwartzberg. «India: The Land». Encyclopædia Britannica, 2007. 1—29. lpp. Skatīts: 2007-09-29. lpp. 12.
  27. ↑ K.R. Dikshit, Joseph E. Schwartzberg. «India: The Land». Encyclopædia Britannica, 2007. 1—29. lpp. Skatīts: 2007-09-29. lpp. 13.
  28. ↑ C.A Posey. The Living Earth Book of Wind and Weather. Reader's Digest Association, 1994. ISBN 0-8957-7625-1. lpp. 118.
  29. ↑ Stanley Wolpert. A New History of India. Oxford and New York : Oxford University Press, 2003. 544. lpp. ISBN 0195166787. lpp.4.
  30. ↑ J. Heitzman, R.L. Worden. India: A Country Study. Library of Congress (Area Handbook Series), 1996. ISBN 0-8444-0833-6. lpp.97.
  31. ↑ «States Reorganisation Act, 1956». Constitution of India. Commonwealth Legal Information Institute. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-05-16. Skatīts: 2007-10-31.
  32. ↑ «Districts of India». Government of India. National Informatics Centre (NIC). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-10-11. Skatīts: 2007-11-25.
  33. ↑ 33,0 33,1 Dr S.K.Puri. «Biodiversity Profile of India (Text Only)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-11-21. Skatīts: 2007-06-20.
  34. ↑ Botanical Survey of India. 1983. Flora and Vegetation of India — An Outline. Botanical Survey of India, Howrah. p. 24.
  35. ↑ Valmik Thapar, Land of the Tiger: A Natural History of the Indian Subcontinent, 1997. ISBN 978-0-520-21470-5.
  36. ↑ 36,0 36,1 Tritsch, M.E. 2001. Wildlife of India Harper Collins, London. 192 pages. ISBN 0-00-711062-6.
  37. ↑ K. Praveen Karanth. (2006). Out-of-India Gondwanan origin of some tropical Asian biota Arhivēts 2019. gada 11. aprīlī, Wayback Machine vietnē..
  38. ↑ Groombridge, B. (ed). 1993. The 1994 IUCN Red List of Threatened Animals IUCN, Gland, Switzerland and Cambridge, UK. lvi + 286 pp.
  39. ↑ Lytton, E. (1841). The Critical and Miscellaneous Writings of Sir Edward Lytton. Vol. 2. p. 167.
  40. ↑ «The Wildlife Protection Act, 1972». Helplinelaw.com. 2000. Skatīts: 2007-06-16.
  41. ↑ «The Forest Conservation Act, 1980». AdvocateKhoj.com. 2007. Skatīts: 2007-11-29.
  42. ↑ «Biosphere Reserves of India». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-21. Skatīts: 2007-06-17.
  43. ↑ «The List of Wetlands of International Importance» (PDF). The Secretariat of the Convention of on Wetlands. 4 June 2007. p. 18. lpp. Skatīts: 2007-06-20.
  44. ↑ Moolamattom Varkey Pylee. «The Longest Constitutional Document». Constitutional Government in India (2nd izd.). S. Chand, 2004. 4. lpp. ISBN 8121922038. Skatīts: 2007-10-31.
  45. ↑ Dutt, Sagarika (1998). "Identities and the Indian state: An overview". Third World Quarterly 19 (3): 411—434. doi:10.1080/01436599814325. at p. 421.
  46. ↑ K.C. Wheare. Federal Government (4th izd.). Oxford University Press, 1964. 28. lpp.
  47. ↑ Echeverri-Gent, John (2002), "Politics in India's Decentred Polity", in Ayres, Alyssa; Oldenburg, Philip, Quickening the Pace of Change, India Briefing, London: M.E. Sharpe, ISBN 076560812X at pp. 19—20; Sinha, Aseema (2004), "The Changing Political Economy of Federalism in India", India Review 3 (1): 25, doi:10.1080/14736480490443085 at pp. 25—33.
  48. ↑ 48,0 48,1 48,2 Sharma, Ram (1950). "Cabinet Government in India". Parliamentary Affairs 4 (1): 116—126.
  49. ↑ «Election of President». The Constitution Of India. Constitution Society. Skatīts: 2007-09-02. The President shall be elected by the members of an electoral college.
  50. ↑ Alan Gledhill. The Republic of India: The Development of Its Laws and Constitution (2nd izd.). Stevens and Sons, 1964. 112. lpp.
  51. ↑ «Tenure of President's office». The Constitution Of India. Constitution Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-21. Skatīts: 2007-09-02. The President shall hold office for a term of five years from the date on which he enters upon his office.
  52. ↑ «Appointment of Prime Minister and Council of Ministers». The Constitution Of India. Constitution Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-21. Skatīts: 2007-09-02. The Prime Minister shall be appointed by the President and the other Ministers shall be appointed by the President on the advice of the Prime Minister.
  53. ↑ K.M. Matthew. Manorama Yearbook 2003. Malayala Manorama. 524. lpp. ISBN 8190046187.
  54. ↑ Alan Gledhill. The Republic of India: The Development of Its Laws and Constitution (2nd izd.). Stevens and Sons, 1964. 127. lpp.
  55. ↑ 55,0 55,1 55,2 55,3 «Our Parliament A brief description of the Indian Parliament». www.parliamentofindia.gov.in. Skatīts: 2007-06-16.
  56. ↑ 56,0 56,1 Neuborne, Burt (2003). "The Supreme Court of India". International Journal of Constitutional Law 1 (1): 476—510. doi:10.1093/icon/1.3.476. at p. 478.
  57. ↑ Supreme Court of India. «Jurisdiction of the Supreme Court». National Informatics Centre. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-04-09. Skatīts: 2007-10-21.
  58. ↑ Sripati, Vuayashri (1998). "Toward Fifty Years of Constitutionalism and Fundamental Rights in India: Looking Back to See Ahead (1950—2000)". American University International Law Review 14 (2): 413—496. at pp. 423—424.
  59. ↑ Moolamattom Varkey Pylee. «The Union Judiciary: The Supreme Court». Constitutional Government in India (2nd izd.). S. Chand, 2004. 314. lpp. ISBN 8121922038. Skatīts: 2007-11-02.
  60. ↑ «Country profile: India». BBC. 9 January 2007. Skatīts: 2007-03-21.
  61. ↑ «World's Largest Democracy to Reach One Billion Persons on Independence Day». United Nations Department of Economic and Social Affairs. United Nations: Commission on Population and Development. Skatīts: 2007-12-06. Teksts "Population Division" ignorēts
  62. ↑ 62,0 62,1 62,2 62,3 62,4 62,5 62,6 «Country Profile: India» (PDF). Library of Congress - Federal Research Division. December 2004. Skatīts: 2007-06-24.
  63. ↑ Chandra Prakash Bhambhri. Politics in India 1991-92. Shipra Publications, 1992. 118, 143. lpp. ISBN 978-8185402178.
  64. ↑ «Narasimha Rao passes away». The Hindu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004-12-30. Skatīts: 2008-11-02.
  65. ↑ Patrick Dunleavy, Rekha Diwakar, Christopher Dunleavy. «The effective space of party competition» (PDF). London School of Economics. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-21. Skatīts: 2007-10-01. Teksts "London School of Economics and Political Science" ignorēts
  66. ↑ Kulke Hermann, Dietmar Rothermund. A History of India. Routledge, 2004. 384. lpp. ISBN 978-0415329194.
  67. ↑ «Significance of the Contribution of India to the Struggle Against Apartheid1 by M. Moolla». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 11. oktobrī. Skatīts: 2009. gada 16. decembrī.
  68. ↑ «History of Non Aligned Movement». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-21. Skatīts: 2007-08-23.
  69. ↑ Martin Gilbert. A History of the Twentieth Century. London : HarperCollins, 2002. 486—87. lpp. ISBN 006050594X. Skatīts: 2008-11-03.
  70. ↑ India's negotiation positions at the WTO.
  71. ↑ «India and the United Nations». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-21. Skatīts: 2006-04-22.
  72. ↑ 72,0 72,1 72,2 72,3 «CIA Factbook: India». CIA Factbook. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-06-11. Skatīts: 2007-03-10.
  73. ↑ Brig. Vijai K. Nair (Indian Army). «No More Ambiguity: India's Nuclear Policy» (PDF). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-21. Skatīts: 2007-06-07.
  74. ↑ Times of India (11 October 2008), India, US seal 123 Agreement, Times of India.
  75. ↑ India Likely to Surpass China in Population by 2030, Matt Rosenberg.
  76. ↑ The end of India's green revolution?, BBC News.
  77. ↑ Food First/Institute for Food and Development Policy Arhivēts 2009. gada 14. jūlijā, Wayback Machine vietnē..
  78. ↑ «Notification No. 2/8/60-O.L. (Ministry of Home Affairs), dated 27 April, 1960». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 12. decembrī. Skatīts: 4 July 2007. Ignorēts nezināms parametrs |dateformat=
  79. ↑ Seaver, Sanford B. (1998), The Dravidian Languages, Taylor and Francis. p. 436, ISBN 0415100232, <http://books.google.com/books?id=CF5Qo4NDE64C&printsec=frontcover#PPA6,M1>. Quote: "Tamil ... It is therefore one of India's two classical languages, alongside the more widely known Indo-Aryan language Sanskrit." 2. Ramanujan, A. K. (1985), Poems of Love and War: From the Eight Anthologies and the Ten Long Poems of Classical Tamil, New York: Columbia University Press. p. 329, ISBN 0231051077, <http://books.google.com/books?id=nIybE0HRvdQC&printsec=frontcover&source=gbs_summary_r&cad=0#PPR9,M1> Quote: "Tamil, one of the two classical languages of India, is a Dravidian language spoken today by 50 million Indians, ..."
  80. ↑ «Declaration of Telugu and Kannada as classical languages». Press Information Bureau. Ministry of Tourism and Culture, Government of India. Skatīts: 2008-11-19.
  81. ↑ K.M. Matthew. Manorama Yearbook 2003. Malayala Manorama, 2006. 524. lpp. ISBN 81-89004-07-7.
  82. ↑ «Census of India 2001, Data on Religion». Census of India. Skatīts: 22 November 2007. Ignorēts nezināms parametrs |dateformat=
  83. ↑ «Tribes: Introduction». National Informatics Centre. Ministry of Tribal Affairs, Government of India. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 28. septembrī. Skatīts: 12 April 2007. Ignorēts nezināms parametrs |dateformat=
  84. ↑ «Kerala's literacy rate». kerala.gov.in. Government of Kerala. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2003-03-11. Skatīts: 2007-12-13.
  85. ↑ «Literacy rate of Bihar». Government of Bihar. Arhivēts no Census Statistics of Bihar: Literacy Rates oriģināla, laiks: 2008-05-24. Skatīts: 2007-12-13.
  86. ↑ India: largest cities and towns and statistics of their population
  87. ↑ 87,0 87,1 Eugene M. Makar. An American's Guide to Doing Business in India, 2007.
  88. ↑ 88,0 88,1 88,2 88,3 «Economic survey of India 2007: Policy Brief». ESAO. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 25. decembrī. Skatīts: 2009. gada 18. jūnijā.
  89. ↑ 89,0 89,1 «The India Report». Astaire Research. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 24. augustā. Skatīts: 2009. gada 21. jūnijā.
  90. ↑ 90,0 90,1 «India’s Rising Growth Potential». Goldman Sachs. 2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 17. jūnijā.
  91. ↑ Jalal Alamgir. «India's Open-Economy Policy: Globalism, Rivalry, Continuity». Routledge.
  92. ↑ «The Puzzle of India's Growth». 2006-06-26. Skatīts: 2008-09-15. Teksts "workThe Telegraph" ignorēts
  93. ↑ «"India twelfth wealthiest nation in 2005: World Bank"». The Economic Times. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-02. Skatīts: 2006-07-08.
  94. ↑ http://siteresources.worldbank.org/SOUTHASIAEXT/Resources/DPR_FullReport.pdf Arhivēts 2009. gada 14. maijā, Wayback Machine vietnē. Retrieved on May 7, 2009
  95. ↑ http://www.timesonline.co.uk/tol/news/world/asia/article1421393.ece Retrieved on May 8, 2009
  96. ↑ «New Global Poverty Estimates - What it means for India». World Bank. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 6. maijā. Skatīts: 2009. gada 18. jūnijā.
  97. ↑ «The developing world is poorer than we thought, but no less successful in the fight against poverty». World Bank. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 23. martā. Skatīts: 2009. gada 27. martā.
  98. ↑ «India: Undernourished Children: A Call for Reform and Action». World Bank.
  99. ↑ «"Inclusive Growth and Service delivery: Building on India’s Success"» (PDF). World Bank. 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-21. Skatīts: 2007-04-28.
  100. ↑ «India Country Overview 2008». World Bank. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 22. maijā. Skatīts: 2009. gada 18. jūnijā.
  101. ↑ Das, N.K. (July 2006). "Cultural Diversity, Religious Syncretism and People of India: An Anthropological Interpretation". Bangladesh e-Journal of Sociology 3 (2nd). ISSN 1819-8465. Atjaunināts: 2007-09-27. "The pan-Indian, civilizational dimension of cultural pluralism and syncretism encompasses ethnic diversity and admixture, linguistic heterogeneity as well as fusion, and variations as well as synthesis in customs, behavioural patterns, beliefs and rituals"
  102. ↑ Saraswati Baidyanath. «Cultural Pluralism, National Identity and Development». Interface of Cultural Identity Development (1stEdition izd.). New Delhi : Indira Gandhi National Centre for the Arts, 2006. xxi+290 pp. ISBN 81-246-0054-6. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-07-02. Skatīts: 2007-06-08.
  103. ↑ 103,0 103,1 Nilufer Medora. «Mate selection in contemporary India: Love marriages versus arranged marriages». In Hamon, Raeann R. and Ingoldsby, Bron B. Mate Selection Across Cultures. SAGE, 2003. 209—230. lpp. ISBN 0761925929.
  104. ↑ «Divorce Rate In India». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 12. aprīlī. Skatīts: 2009. gada 17. decembrī.
  105. ↑ «Child marriages targeted in India». BBC News.
  106. ↑ «State of the World’s Children-2009». UNICEF. 2009. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 19. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 18. jūnijā.
  107. ↑ Delphine, Roger, "The History and Culture of Food in Asia", in Kiple & Kriemhild 2000, 1140—1151.. lpp
  108. ↑ Achaya 1994, Achaya 1997
  109. ↑ «18 Popular India Festivals». Skatīts: 2007-12-23.
  110. ↑ 1. "South Asian arts: Techniques and Types of Classical Dance" From: Encyclopædia Britannica Online. 12 Oct. 2007. 2. Sangeet Natak Academi (National Academy of Music, Dance, and Drama, New Delhi, India). 2007. Dance Programmes Arhivēts 2007. gada 24. jūlijā, Wayback Machine vietnē.. 3. Kothari, Sunil. 2007. Sattriya dance of the celibate monks of Assam, India Arhivēts 2009. gada 7. oktobrī, Wayback Machine vietnē.. Royal Holloway College, University of London.
  111. ↑ Lal 1998.
  112. ↑ (Karanth 1997, 26. lpp). Quote: "The Yakṣagāna folk-theatre is no isolated theatrical form in India. We have a number of such theatrical traditions all around Karnataka... In far off Assam we have similar plays going on by the name of Ankia Nat, in neighouring Bengal we have the very popular Jatra plays. Maharashtra has Tamasa. (p. 26.)
  113. ↑ «Country profile: India». BBC. Skatīts: 2007.
  114. ↑ Dissanayake & Gokulsing 2004.
  115. ↑ Rajadhyaksha & Willemen (editors) 1999.
  116. ↑ MacDonell 2004, 1-40.. lpp
  117. ↑ Johnson 1998, MacDonell 2004, 1-40. lpp, and Kalidasa & Johnson (editor) 2001.
  118. ↑ 1. Encyclopaedia Britannica (2008), "Tamil Literature." Quote: "Apart from literature written in classical (Indo-Aryan) Sanskrit, Tamil is the oldest literature in India. Some inscriptions on stone have been dated to the 3rd century BC, but Tamil literature proper begins around the 1st century AD. Much early poetry was religious or epic; an exception was the secular court poetry written by members of the sangam, or literary academy (see Sangam literature)." 2. Ramanujan 1985, ix-x.. lpp Quote: "These poems are 'classical,' i.e. early, ancient; they are also 'classics,' i.e. works that have stood the test of time, the founding works of a whole tradition. Not to know them is not to know a unique and major poetic achievement of Indian civilization. Early classical Tamil literature (c. 100 BC—AD 250) consists of the Eight Anthologies (Eţţuttokai), the Ten Long Poems (Pattuppāţţu), and a grammar called the Tolkāppiyam or the 'Old Composition.' ... The literature of classical Tamil later came to be known as Cankam (pronounced Sangam) literature. (pp. ix-x.)"
  119. ↑ Majumdar & Bandyopadhyay 2006, 1.—5.. lpp
  120. ↑ «Anand crowned World champion». Rediff. 2008-10-29. Skatīts: 2008-10-29.

Ārējās saites

Pašpasludinātās valstis
Atkarīgās teritorijas
Teritorijas ar nenoregulētu statusu
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Indija&oldid=3687276"